Nevēlētos tracināt tautu un arī draugus - it īpaši tos, kuri par savu ceļu pie Dieva izvēlējās kristietību. Mēs tomēr dzīvojam demokrātskā valstī, un mums katram ir tiesības izvēlēties reliģiju, kurai pieslieties. No Atmodas laika mūsu Latvijā dominējošā reliģija ir kristietība. Vai to katram ir jāpieņem? Taču nē! Cilvēks ir domājoša būtne, un katram pašam individuāli ir tiesības izlemt, kādu konfesiju pārstāvēt. Visnepatīkamais ir tas, ja tā reliģija vai konfesija valstī nav īpaši ieredzēta.
Daudz trakāk ir nostāvēt “uz kājām” cilvēkiem ar invaliditāti. Atmodas laikā uz Latviju brauca dažādi dziednieki. Toreiz viens no tādiem šarlatāniem bija Anatolijs Kašpirovskis, kurš “ārstēja” cilvēkus no attāluma. Gandrīz katru dienu televīzijā bija viņa psihoterapijas seanss. Toreiz arī muldēja, ka it kā vairākus invalīdus piecēluši kājās ar kristus palīdzību. Ja kristietībai būtu tik varošs spēks, tad jau cilvēku ar invaliditāti nebūtu vispār. Es redzēju, ka kristīgā mācība balstās uz meliem. Redzēju, ka baznīcās Dieva nav. Paldies Dievam, es vēl līdz šai pat dienai neesmu pakļāvies jēzus viltus mācībai. Mans draugs, vēlēdamies man uzlabot veselību, uzaicināja uz vienu no tādiem “seansiem” Mežaparkā. Tas līdzinājās kādreizējā “brīnumdarītāja” Kašpirovska seansiem televīzijā Atmodas sākumā, kuri bija ļoti populāri. Pēc tam to pašu kultivēja ar “Jauno paaudzi” ar Alekseju Ļedajevu priekšgalā. Bija laiks, kad es arī maldijos pa baznīcām. Mana kursa biedrene arī veda mani uz baznīcām, bet runājot ar mācītājiem, sapratu, ka mēs jau runājam svešās valodās. Es redzēju, ka kristīgā mācība balstās uz meliem. Redzēju, ka baznīcās Dieva nav. Kā daudzkārt esmu teicis - Dievu baznīcās nemeklējiet! Viņa tur nav. Dievs ir visuresošs. Dievu nevar ieslēgt četrās sienās. Paldies Dievam, maldījos un neapmaldījos.
Meklēdams latviskumu, baznīcās es neatradu neko no savu senču uzkrātajām gudrībām. Par tām biju sācis ineresēties jau desmit gadus pirms Atmodas, un biju jau nedaudz iepazinies ar Latvijas nacionālo reliģiju - Dievturību, un mani tā ļoti ieinteresēja. Sākumā aizrāvos ar latviešu tautas ticējumiem un augu sēšanas kalendāriem. Savu ģimeni vienmēr informēju par pareizajiem stādīšanas laikiem. Kā par brīnumu, šie pareizie stādīšanas laiki reāli bija pareizi. Augi togad auga griezdamies. Tad es aizdomājos par ciklveida sistēmām. Gads arī ir ciklisks, un šim ciklam iziet cauri arī ikviens no mums – bērnība, jaunība, briedums un vecums ar cilvēka aiziešanu veļos.
Visas reliģijas ir cikliskas, arī kristietība, kura balstās uz norisēm dabā. Visas norises dabā ir cikliskas. Uz šī cikliskuma pamata arī balstās dievturības ideja. Būtībā šo atdzimšanas ideju piekopa vairums pasaules tautu. Latviešiem šī ideja nāk no ļoti seniem laikiem, kad mūsu zemju robežas stiepās līdz pat Indijai. Latvieši ir indoeiropiešu tauta. Šī atdzimšanas ideja ir jebkurai reliģijai uz pasaules. To apliecina arī kādreiz apmeklētās Valža Celma lekcijas, kurās viņš stāsta par zīmju nozīmi un jēgu latviešu dievestībā. Diemžēl pāri visām šīm tautas gudrībām, kā milzīga ēna klājās kristīgais vārds un reliģija, kura bremzē garīgo attīstību Latvijā.
Kāpēc šis nelielais rakstiņš. Mani kaitina tas, ka cilvēkus ar invaliditāti uzskata par garīgi vājiem. Kur nu vēl tad, ja esi dievturis! Tā taču ir sekta! Man bieži vien feisbukā uzaicina draudzēties nepazīstami cilvēki. Kad uzaicinājumu apstiprina, tie sāk aģitēt uz “īsteno Dievu”. Man pietiek ar to, ka masu mēdiji regulāri propogandē vienīgo un īsteno...
Šodien baznīcu lomam manuprāt, nav tā, kas bija senatnē. Šķiet, ka senatnē baznīcu loma bija tā, uz tām nāca dažādi ļaudis, kuri komunicējās viens ar otru, kā sacīt’, šajos baznīcu apmeklējumos ļaudis uzzināja, kas pasaulē notiek. Turpretī šajos laikos visa mūsu sabiedrība ir daudzmaz izglītota. Liela daļa ļaudis ir ar augstāko izglītību, tomēr mēs visi atgriežamies pie Dieva – pie saviem pirmsākumiem.
Dominējošā reliģija Rietumu pasaulē ir kristietība ar dažādiem novirzieniem (katoļi, luterāņi, pareizticīgie, utt). To pamatmācība ietverta bībelē. Ir diezgan dīvaini, ka katrs no šiem novirzieniem bībeli tulko (skaidro) savādāk. Neesmu iedziļinājies Bībeles gudrībās, bet katrā ziņā Bībeles Jaunā derība četrkārtīgi apraksta mesijas Jēzus Kristus dzīvi un viņa veiktos brīnumus dzīves laikā, un šie brīnumi “turpinās” arī it kā pēc diviem gadu tūkstošiem. Interesanti, kāpēc bībelē tiek noklusēts par Jēzus Kristus bērnību un jaunību.
Iedziļinoties Induļa Ķēniņa rakstā “Kristietības izcelšanās”, nāku pie slēdziena, ka līdz Jezus Kristus un kristietības jēdziena parādīšanās, Romā valdīja daudzdievība. Romas valdnieki nespēja savaldīt tautu. Manuprāt, pamatojoties šai nespējai savaldīt romas sabiedrību tiek radīts Jēzus Kristus tēls. Indulis Ķēņinš interesanti sava rakstā apraksta kopējo situāciju Romā impērijas laikā: “...Tikai impērijas galvaspilsētā Romā vien, pēc dažiem aprēķiniem dzīvojuši apmēram 1 līdz 1,5 miljoniem cilvēku, no kuriem apmēram 150 līdz 200 tūkstošiem ģimeņu saņēmuši bezmaksas pārtiku, kā arī, stājoties amatā jaunajam imperatoram, vienreizējus naudas pabalstus. Šie cilvēki – proletārieši (no latīņu valodas paroles – pēcnācējs, bērns: cilvēki, cilvēki, kuriem nepieder nekas cits kā savi bērni) – veidoja neaprēķināmu pūli, kas bija ar mieru atbalstīt jebkura valdošā slāņa pārstāvi, ja vien tas spēja apmierināt šī pūļa prasības pēc maizes un izpriecām” (ar pūļa pieprasītajām izpriecām Romas impērija saprata galvenokārt nežēlīgās gladiātoru cīņas. Bez šādiem delikateses elementiem pilsētas pārpildīja arī citu sociālo slāņu pārstāvji...
Līdzīgs stāvoklis bija arī impērijas lauku novados, īpaši pašā Itālijā, kā arī Gallijā un citās rietumu provincēs (...)
Tāds pats mistrojums, kā Romas impērijas sabiedrībā, pastāvēja arī dievu un dievību panteonā. Jau Romas pirmsākumos vairāk vai mazāk vienotā sistēmā saplūda ar ne tikai etrusku, latīņu un citu Itālijas tautu dievības, bet arī grieķu mītoloģiskie tēli, kurus romieši pārņēma no grieķu kolnistiem, turklāt vairums no tiem laika gaitā vienādojās ar senākajiem vietējiem dieviem. Paplašinoties Romas ietekmei ārpus Itālijas, pieauga valstī godināmo dievu skaits, jo romieši savā panteonā uzņēma arī iekaroto tautu dievus, iecietīgi izturēdamies pret jebkuru reliģiju. Šādai reliģiskai tolerancerei sākotnēji bija liela politiska nozīme – pakļauto dievu iekļaušanai romiešu dievu sabiedībā vajadzēja saliedēt arī visu reliģiju piekritējus ar iekarotājiem vienotā kopībā. Tajā pašā laikā arvien vairāk kļuva jūtams dažādo tautu dieviem tāpat kā impērijas valdošie politiskie spēki stāvēja pāri visiem valsts iedzīvotāju slāņiem. Iespējams. Ka tieši ar šādu nolūku jau imperatora Oktaviāna Augusta valdīšanas laikā sākās imperatora dievišķošana. (...)
Šajā laikā veidojās un attīstījās dažādi filozofiski uzskati, no kuriem ievērību guva tās sauktais stoicisms, kas pasauli uzskatīja par vienotu matēriju, kuru caurstrāvo viens, dzīvs, saprātīgs radītājspēks – logoss (grieķu valodā – ‘doma’, ‘vārds’), kas ir vienīgais dievs. Cilvēks, kā pasaules sastāvdaļa, tāpat ir veidots no matērijas, kurai plūst cauri dievišķais gars – dvēsele, tādēļ visi cilvēki radītāja priekšā ir vienlīdzīgi , neskatoties ne uz rasi, vai etnisko piederību, ne uz sociālo stāvokli. Pasaule radīta kā saskanīgs, harmonisks veselums, tādēļ arī cilvēkam jādzīvo saskaņā ar visu pasauli – dabu, sabiedrību. Bet, lai šāda saskaņa būtu, jāgūst zināšanas par to, kas ir labs, kas ļauns. Atbrīvojoties no tā, cilvēks iegūst dvēseles mieru, laimes apziņu, laimes sajūtu, neskatoties ne uz savu sociālo, ne materiālo stāvokli, jo dvēseles mieru var dot tikas garīgā, nevis mateiālā pilnība. Tādēļ cilvēkam jāpakļaujas tikai Dieva gribai – liktenim un jāsamierinās ar savu likteni šīszemes dzīvē (...)” Tiktāl vēsturnieks Indulis Ķēniņš.
Šo rakstu, uzmanīgi lasot, nāku pie secinājuma, ka kristietība ir radīta mākslīgi. Romā valdīja daudzdievība un valsts pārvaldei bija grūti pārvaldīt jau tā sašķelto sabiedrību. Lai spētu pārvaldīt sabiedrību un ieviestu paklausību, ieviesa vienotu Dievu. Šī doma ir tā, lai vienotu tautu, un tā būtu vienkāršāk to pārvaldīt. Šo dievu ievieš nevis tāpēc, lai ļaudis dzīvotu pēc Dieva likumiem, bet lai bītos no tā.
Manuprāt pirms Kristus mācības visā pasaulē katrai tautai un valstij bija sava reliģija, ko piekopa attiecīgās valsts iedzīvotāji. Kā mēs, latvieši uzskatām, ka dievturība ir viena no senākajām reliģijām pasaulē – tā dzīvo latvju dainās. Šodien varam uzdot ļoti daudz jautājumus “Kāpēc?” Kāpēc dievturība Latvijā tiek ignorēta?, Kāpēc par dievturību netiek runāts valstiskā līmenī? Šos “kāpēc” varam uzdod bez sava gala. Vienīgais raidījums, kas “nejauši” pieskaras dievturības tēmai, ir raidījums “Laika ritu raksti”, kurš neviļus (garām ejot) pieskaras dievturības tēmai. Tie, kuri nav saistīti ar folkloru, šīs tēmas ir svešas.
