Lietus

Tāpat ir iespiedies atmiņā lietus un negaisa laiks laukos. Vienkārši ir fantastiska sajūta pirms negaisa, kuru pilsētā cilvēks nekad nesapratīs. Karsta vasaras diena. Par negaisu vēl nekas neliecina nez no kurienes parādās vēsas gaisa plūsmas. Vējš it kā pierimst, un putni sāk lidot zemāk kā parasti. Pat bites stropā apklust, it kā jautādamas, kas nu tagad būs. Pēksņi iestājās miers un klusums dabā. Sāk krēslot, lai gan pulkstenis rāda tikai piekto stundu pēcpusdienā. Pēkšņi klusumu pārtrauc vējš. Tas nemitīgi pieņemas spēkā līdz vētras spēka. Virs meža parādās spoža zibens šautra, kas apgaismo visu mežu un nogrand spēcīgs pērkona dārds. It kā negribēdams, sevi piesaka arī lietus. Sākumā it kā kaunīgi, ar dažām rupjām, retām lāsēm, kuras saplūst vienā veselā gāzienā. Es sēžu pie loga un skatos šajā fantastiskajā skatā neatraudamies. Pie loga augošā nelielā kļava pluinījās vējā tā, it kā to tūlīt aiznesīs tālu prom no savas „dzimtās” vietas. Un tomēr tā paliek savā vietā, jo saknes tai ir spēcīgas. Tas ir tāpat kā latvietis, tiecas pēc sava zemes pļeķīša. Ik pa brīdim mājās noraustās elektrība. Bija ierasts, ka negaisa laikā visas elektrības ierīces bija noteikti jāizrauj no sienas. Man patika skatīties, kā no šīfera jumta līst ūdens. Bet gaiss. Gaisa un lietus smaržas sajaucas un klūst par patīkama svaiguma sajūta. Es ar baudu noskatos, kā no šīfera jumta krīt pakšķēdams ūdens. Zemē ūdens ir izsitis nelielu grāvīti, kur ūdenim notecēt. Uz ūdens peļķēm skatoties var arī attīstīt savu fantāziju, iztēlojoties visādus tēlus. Bet ūdenim arī piemīt dažādas smarža. Tās izdalās atkarībā no tā, uz kādas virsmas ūdens lāse nokļūst. Un visinteresantākais ir tad, kad ūdens nokļust uz koka virsmas – malkas, dēļa vai līdzīgas virsmas. Koks sāk smaržot.