"Pēdējā
laikā man sāk šķist, ka dzīve ir vien vienīgs aplis, tāpat kā dievturībā -
pavasaris, vasara, rudens un ziema. Un pa starpu noris dažādi notikumi. Kāpēc
šīs sentimentālās pārdomas? Bērnībā es nemaz nestaigāju - man bija pat padušu
rati! Skolā man jau piedāvāja (un jau bija) binaurālie rati Bet redzēdams
bērnus, kuri tos saka lietot un vārda tiešā nozīmē palika bez kājām nobijos,
un pierunāju vecākus ņemt man spieķi. Pašlaik vēl joprojām strādāju Apeironā.
Bet pienāk laiks, kad vairs nevar paiet. Šķiet, ka nāk tā kaite, ko sauc par
vecumu! Vēl jau gribas to, gribas šo, bet šķiet, kājas jau
nostaigātas! Paiet vairs nevar! Tikko saņēmu divus pavisam jaunus
ratiņkrēslus (elektrisko un binaurālo). Tagad galvenais
"neiesēsties", bet cik var, staigāt ar savām kājām. Spriediet paši,
viss sanāk pa apli."
Tā es
rakstiju apmēram pirms diviem gadiem savā “draugiem.lv” dienasgrāmatā, kad biju
nesen dabūjis elektrisko ratiņkrēslu. Faktiski man uz pierunāja nu jau bijušais
darba kolēģis. Jā, ar elektrisko ratiņkrēslu protams ir vieglāk pāvietoties,
bet lietojot gadu, man sāk sāpēt kreisās kājas ciska. Mana māsa domā, ka tas ir
tāpēc, ka lietojot ratiņkrēslu, kājas atrofējas. Viņai ir daļēja taisnība. Un
taisnība arī tajā ziņā, ka man kājas ir jātrennē. Kaut gan es tā nedomāju, un
apzināti vilku ratiņkrēsla iegādi garumā. Pēc savas pieredzes zinu, ka
ratiņkrēsls ir kaut kas slikts.
Skolas
gados ir reāli pieredzēts, ka vairākiem zēniem tika iedoti ratiņkrēsli (toreiz
bija tikai mehāniskie ratiņkrēsli), un šie zēni apmēram pēc pusgada nestaigāja
vispār. Cik atceros, man jau bija iedots padušu rati. Es veiksmīgi “pielauzu”
savu papu pamēģināt ar spieķi. Šī “pamēģināšana” izvērtās apmēram četrdesmit gadu garumā! Uzskatu, ka uz to esmu
daudz ko vinnējis, varbūt pat "izvilku" lielo laimestu - lai nu kā,
bet staigāt ar savām kājām. Esmu gan strādājis dārzā, pļāvis mauriņus,
tirgojies ar avīzēm, un daudz ko citu.
Bet
gadiem ejot parādās dažādas veselības kaites. Mans kolēģis pierunāja iegādāties
elektriskos ratus. Sacīts, darīts. Nepilna gada laikā man elektriskie rati bija
garāžā. No sākuma braukāju pa apkārtni – kā saka, jāapgūst jaunā tehnika.
Apmēram pēc diviem mēnešiem sāku braukāt uz darbu. Izrādījās – ļoti ātri var
visūr tikt. Baigi forši! Pa šo laiku es kopā ar saviem kolēģiem gandrīz visūr
esmu bijis, nometnēs, semināros, apsekojumos un citos pasākumos. Bet pēc gada
lietošanas man saķa parādīties problēmas. Man ir palicis grūtāk paiet. Bet man
uzvelt visu vainu ratiem arī negribētos.
Man būtībā
palika sliktāk jau tad, kad es vēl staipīju milzīgās avīžu ķīpas uz rokām, jo
no kaut kā bija arī jādzīvo! Daudzi mani uzslavēja, citi – pazemoja. No kaut kā
bija jādzīvo! Beigās sāka parādīties bruka – bija jāgriež tā bruka ārā. Pēc tam
kaut kā saskrējos ar Ivaru Balodi, kurš mani uzaicināja Apeironā uz
datorapmācības kursiem. Tā bija mana pirmā saskarsme ar datoru. Ar to arī
beidzās manas avīžnieka gaitas – avīzes praktiski vairs nepirka, jo bija sācies
interneta uzplaukums Latvijā. Ap to laiku man arī izgrieza vēdera bruku, ko biju
sagādājis sev staipīdams smagās avīžu ķīpas pa ielām apkārt. Pēc operācijas
sāku Apeironā mācīties datorus, ko turpināju apgūt SIVA – Jūrmalas profesionālajā
vidusskolā dotorapmācības kursos. Mācoties otro reizi šajā skolā, man jau bija
piešķirts asistents, kurš mani jau vadāja gan uz mācību stundām, gan no tām.
Beidzoties skolai paliku strādāt turpat Apeironā, ko daru vēl joprojām.
Ieteikums
draugiem un līdzcilvēkiem. Neņemiet nekādus ratiņkrēslus, ja variet kaut mazliet
pastaigāt ar savām kājām. Jūs paši iegūsiet daudz vairāk, nekā varat iedomāties
tajā brīdī! To jūs novērtēsiet tikai pēc zināma laika posma.
