Ir piektdiena,
kuru kristieši dēvē par Lielo piektdienu. Neesmu kristietis, un, cerams tas
nebūšu nekad. Un tomēr, šis ir nosacīti pārdomu laiks, kad varu nedaudz
apsēsties, un apdomāt. Tikko ir aizgājis Veļu saulē dižais līvs, Atmodas laika aktīvists, Triju
zvaigžņu ordeņa kavalieris Dainis Stalts (1939. gada 3. janvāris - 2014. gada 12. aprīlis). Līdz ar viņa aiziešanu man arvien
biežāk šķiet, ka aiziet vesela paaudze, ar ko biju cieši saistīts.
Izrādās, ka
Dainis Stalts savulaik studējis bioloģiju Latvijas Universitātē un absolvējis
arī Lietišķās mākslas vidusskolu. Ilgus gadus bijis Etnogrāfiskā Brīvdabas
muzeja galvenais speciālists folkloras jautājumos, ekspedīcijās apceļojot visu
Latviju. Dainis Stalts 1976. gadā nodibināja pirmo Latvijas folkloras ansambli
„Skandinieki”, kuru pats arī ilgus gadus vadījis. Jau no paša sākuma
„Skandinieki" par savu mērķi izvirzījuši nevis tukšas popularitātes
gūšanu, bet gan folkloras kustības un nacionālās pašapziņas ideju iedzīvināšanu
visā Latvijā. Tas bija Nevardarbīgās pretošanās kustības
sākums Latvijā.
Nebūtu pārspīlēti
teikt, ka atmodai Latvijā lielā mērā ir saistītas tieši ar Daiņa un Helmī Staltu sejām. Dokumentālajos
arhīvu kadros iemūžināts stalts pāris tautastērpā, kas ar saviem domubiedriem
Skandiniekos un tolaik mazajiem bērniem lepni gāja visiem pa priekšu kā viena
liela ģimene, atdodot cilvēkiem zaudētās harmonijas un stabilitātes sajūtu. Latvijai
liktenīgajā 1988.gadā Dainis Stalts kļuva par atmodas Saucēju vārda tiešā
nozīmē. Latvijā pirmoreiz notika Starptautiskais festivāls Baltica. Staltam
tajā ir īpaša loma. Nezinot, kāda būs reakcija, Stalts bija sagādājis veselus
trīs karogus, un to nebija pat teicis pasākuma organizatoriem - dzejniecei
Mārai Zālītei un režisoram Pēterim Pētersonam. Tā Sporta pils centrā 1988.gadā
pēc ilgajiem okupācijas gadiem atkal tika pacelts sarkanbaltais karogs.
Kāds sakars ar
Staltu ģimeni man? Ar vienu vārdu sakot – koleģiāls. Pirmo reizi viņus sastapu
Rīgas 14. vakara (maiņu) vidusskolā, kurā es mācījos. Izrādās, arī Helmī, Daiņa sieva ir
mācījusies šajā vakarskolā! Šajā skolā „Skandinieki” sarīkoja labu pasākumu, parādot latviešu
tautas tradīcijas. Tas bija pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu sākums, kad par
nacionālo pašapziņu vēl nedrīkstēja atklāti runāt. Un tomēr runāja – caur
puķēm. Jau toreiz sapratu, ka man ejams tautiskais ceļš pie Dieva, jo šis ceļš
sevī slēpj neaprakstāmas bagātības. Jau toreiz manī izraisīja diskomfortu starp
kristīgo reliģiju un latvisko dzīvesziņu. Uz šīm pārdomām mani pamudināja
Staltu ģimene un vēlāk uzaicinātais Romāns Pussars, kuri zemtekstā uzstāšanās
laikā, būtībā stāstīja par dievturību.
Pēc atmodas,
kad sāku tirgot avīzes, man par lielu izbrīnu sāka nākt pirkt avīzes Latvijā
redzami cilvēki, arī Dainis. Tā arī man izveidojās tuvāks kontakts ar Daini. Daudz
reižu bijām kopā dažādos folkloras pasākumos, koncertos, utt. Mani vienmēr ir interesējusi folkloristika, un Dainis bija mans garīgais virzītājspēks. Secinājums tam
bija, ka inteģentālākā sabiedrības daļa aiz parasta avīžnieka-invalīda redzēja
daudz vairāk. Un Dainim svarīgākais, manuprāt, galvenais bija padarītais darbs un tā
rezultāts. Atceros, ka liels bija Daiņa sašutums, kad mani neielaida sarīkojumā
„Pulkā eimu, pulkā teku”, kurā izvērtēja jauniešu folkloristu uzstāšanās
Latviešu biedrības namā. Ar Dāvi, Daiņa dēlu arī esmu diezgan draudzīgās
attiecībās. Dāvi atceros gandrīz no viņa dzimšanas. Man prieks, ka Dāvis turpina
sava tēva Daiņa iesākto ceļu. Godīgam politiķim šodien būt ir grūti. Godīgi
sakot, man ir liela cieņa pret visu Staltu ģimeni.
Un tomēr
atrodas tādi cilvēki, kuri uzskata, ka folkloras grupa „Skandinieki” ir
veidojušies komunistu aizsegā. Par šiem cilvēkiem mēdzu tikai pasmīnēt. Arī
mans tēvs bija komunists tikai tāpēc, lai strādātu institūtā un nodarbotos ar
zinātnisko darbu. Bet tas ir cits stāsts citai reizei.
Nolieksim
galvu dižā vīra, ģimenes tēva, līva, folklorista, politiķa, un..., mana drauga
priekšā...
