Jau divdesmit piecus gadus dzīvojam
demokrātiskajā Latvijā. Jā, mums ir ļauts viss – gan nestrādāt, gan zagt, gan
aprunāt cits citu publiski. Šoreiz vēlos nedaudz ieskatīties cilvēku garīgajā
pasaulē.
Vienlaicīgi ar Atmodu sāka arī skaļi runāt
par ticību Augstākajam, t.i., Dievam. Padomju laikām visiem bija jātic Ļeņina
idejām, skolās mācīja zinātnisko komunismu (kurš tā arī nepienāca). Toties
padomija nīcināja savu tautu – vienkāršos ļaudis. Komunisms – tas bija
“ideāls”, uz kuru tiecās tā laika partijas funkcionāri. Pienāca Atmoda, un
pēkšņi šie paši funkcionāri pārmeta
“kažoku” uz otru pusi un daļa komunistu kļuva par kristiešiem
Ar atmodu un cilvēku tiesībām sāka arī skaļi
un atklāti runāt par ticību Dievam. Sāka arī atjaunot baznīcas Latvijā. Taču
šeit būtībā tiek runāts vienīgi par kristīgajām draudzēm un kristīgo reliģiju,
neņemot vērā, ka Latvijā ir sava nacionālā reliģija – Dievturība.
1988. gadā Latvijā notika pirmais
starptautiskais folkloras festivāls Balitica, kur vieni no galvenajiem
iniciatoriem bija Staltu ģimene. Šajā laikā arī pirmo reizi skaļi runājām par
latviešu Dievu. Neiedziļināšos vēstures notikumos, bet ar Atmodas sākumu iznāca
no “pagrīdes” arī dievturi. Personīgi es par latviešu tautas folkloru sāku
interesēties jau no 1982. gada pat nenojaušot to, ka šī “folklora” mani
aizvedīs līdz Ernestam Brastiņam, kurš ir dievturības pamatlicējs. Tālāk, gadu
gaitā es beidzot nonācu arī līdz dievturībai, kura noteikti ir galvenā latviešu
tautas reliģija.
Uzskatu, ka līdz apmēram 1993. gadam
dievturība attīstījās kaut cik cilvēciskā gultnē, kad minētajā gadā Latvijas
politiķi noslēdz labvēlīgas attiecības ar Vatikānu (tā saucamo “svēto
krēslu”). Kopš ši “zīmīgā” notikuma
Latvijā sākās masveida kristianizācija.
Nesen uzzināju, ka manā rajonā uzsācis kaut
kāds kristīgās propogandas radio FM
97.30. Jā, ja nezinātu neko par vēsturiskiem notikumiem gan Latvijā, gan
pasaulē, varētu iet kristīgo ganu pavadā. Savā laikā, kad vēl biju garīgos
meklējumos, esmu gājis baznīcā. Tur no garīguma (ja to tā varētu nosaukt),
neatradu nekā. Zinat – baznīcās Dieva nav!!! Dievu nevar ieslēgt četrās
sienās. Biju arī iepazinis kristīgās
idejas, kurām nevēlējos sekot. Tur vismaz sapratu, kas jezuliņš tāds ir. Lai
pretotos kādam novirzienam, ir jāsaprot tā novirziena jēgu un būtību. Paldies Dievam, mani garīgie meklējumi
noslēdzās 2007. gadā, kad tiku uzņemts dievturos.
Latvijas Satversmē rakstīts – Latvijas
identitāti Eiropas kultūrtelpā kopš senlaikiem veido latviešu un lībiešu
tradīcijas, latviskā dzīvesziņa, latviešu valoda, vispārcilvēciskās un
kristīgās vērtības.
Uzticība Latvijai, latviešu valoda kā
vienīgā valsts valoda, brīvība, vienlīdzība, solidaritāte, taisnīgums,
godīgums, darba tikums un ģimene ir saliedētas sabiedrības pamats.Ikvienam ir
tiesības uz domas, apziņas un reliģiskās pārliecības brīvību. Baznīca esot
atdalīta no valsts. Ja baznīca ir atdalīta no valsts, tad kāpēc baznīcas kalpi
iejaucas politiskajā un katra cilvēka dzīvē.
Un tomēr kopš esmu sācis pastiprināti
interesēties par latviešu tautas folkloru un tās garīgajām izpausmēm, vienmēr
esmu tiecies uz dievturību, vismaz savās domās. Dievturu sapulcēs reizēm šīs
domas šķobās, jo dažkārt klausoties neauglīgajos strīdos, manā dveselē radās
diskomforta sajūta, un reizēm pat paspruka muļķīgs jautājums: “Ko es še daru”. Un tomēr –
ja grib izzināt pasauli, ir japiedalās dažādos neikdienišķos pasākumos, lai gan
reizēm šādos pasākumos tiek “apgāsti” mani iedomu ideāli.
Nodarbojoties ar dažādiem rakstiem, bieži
esmu domājis, kā valsts var pastāvēt bez savas reliģijas – jo vairāk, ka šī
reliģija joprojām ir dzīva!? Jā, tā ir dzīva! Kaut vai 2014. gada vasaras
Saulgriežos Mežaparkā izrādija muzikālu Raimonda Tiguļa deju uzvedumu “Lec
saulīte”, kurā tūkstošiem dejotāju izdejoja Jāņu nakts burvību. Skatoties šo
izrādi, neapzinoties man pārņēma sajūsma un lepnums, ka var runāt tik jauki
caur mūziku, dziesmām un deju par latviešu garīgām vērtībām Dievu, Laimu un
Māru, un, reizē radās izbrīns, kā šajā, kristīgās invāzijas laikmetā šādu
uzvedumu varēja uzvest!
Un tomēr mani pārņem izbrīns. Pēc diviem
gadiem svinēsim Latvijas simtgadi, atkal būs visādi ekumēniskie dievkalpojumi,
kurus vadīs kristiešu melnsvārči, kuri stāstīs par mūžīgo dzīvošanu Latvijai,
ja tā paļausies kristum. Tieši tāpat bija komunistu laikā, kad kristus vietā
bija Ļenins. Diemžēl komunistiem un arī kristiešiem ir svešas tautas nacionālās
vērtības. Ikdienā nekad masu mēdijos nedzird pat latviešu tautas dziesmas, bet
kad Latvijā norit kārtējie dziesmu svētki, tauta uz tiem iet masveidā. Es
pieņemu, ka no tautas dziesmām kristieši baidās, jo tautas dziesmās ir iekodēts
latviešu dievestības kods, kurš ir pārlaicīgs.
