sestdiena, 2013. gada 20. jūlijs

Sirdsbalss



Šogad es beidzot iedrošinājos aizbraukt pie Kanādā dzīvojušas dievtures Marutas Voitkus-Lūkinas uz viņas rīkoto garīgo semināru „Sirdsbalss”, kurš notika Marutas iegādātajā īpašumā Latvijā „Birzes” pie Talsiem. Tās bija interesantas sarunas par dievturību. Šogad tās notika jūlija vidū trīs neaizmirstamas dienas. Biju nolēmis piedalīties, jo mani visu mūžu interesējusi latviskā garīgā izaugsme, kuru, manuprāt, var piepildīt tikai un vienīgi dievturība. Par to es neiedziļināšos, jo esmu rakstījis jau iepriekš. Jau labu laiku savā „draugiem.lv” dienasgrāmatā Maruta informēja par sevis rīkoto garīgo saiešanu „Sirdsbalss”. Tās bija interesantas sarunas par dievturīgām tēmām. Mani personīgi tās ļoti interesē, jo šo vienīgo latviešu reliģiju piekopju jau no pagājuša gadsimta astoņdesmitajiem gadiem. Būtībā šo rakstu mani iedvesmoja uzrakstīt Marutas dienasgrāmata.
Pēc pārrunām Maruta savā dienasgrāmatā „draugiem.lv” raksta: „Biju iedrošinājusi atbraukt no Rīgas cilvēku, kuram ir lielas, nē, milzu klapatas pārvaramas, pārvietojoties no soļa uz soli. Viņš ir garā stiprs, možs un šķietami bezgalīgas gribas mistikas iedvesmots, bet kā viņš to pats apzinās ar savām elpas un runas grūtībām (jā, tas vēl piedevām, nepietika liktenim ar pārvietošanās spēju atņemšanu!) un mazliet sirsniņa drebēja, jo ir reizēm tā, ka nāk klāt viegli neapjaustais faktors – cilvēku nesaderīgās auras.”
Lasot šo dienasgrāmatu, man radās pārdomas par invalīdu vietu sabiedrībā. Vai es bieži vien nelaužos tur, kur durvis ir aizslēgtas. Man joprojām ir „iedvesta” apziņa, ka esmu invalīds – cilvēks ar kustību traucējumiem, bet „Apeirons” man ir iedrošinājis domāt „savādāk”. Manuprāt, invalīdi jeb cilvēki ar kustību traucējumiem ir tādi paši sabiedrības locekļi kā „pārējie”, bet tajā izveidojies šis jēdziens „savādais”. Varbūt sabiedrība baidās no šiem „savādajiem?” Tādos semināros, kā „Sirdsbalss” un līdzīgos nav svarīgi, kāds tu esi, bet gan kopīgā doma. Šajā gadījumā mūs vienoja Dievturība – un, kā es uzskatu, ka tā ir vienīgā latviešu nacionālā reliģija, kura būtu jāiepazīst katram latvietim.
Iespējams, kā kādu esmu iedrošinājis par sevi domāt savādāk, bet lai nu paliek tas katram uz paša sirdsapziņas. Bet, ja kādu esmu mainījis, un, kā Maruta raksta: „... varbūt daļu no Gunāra drosmes viņi (semināra dalībnieki) aiznesa sev līdzi, paši kļuvuši mazliet drosmīgāki sevī.”, būšu pateicīgs vienīgi un tikai Marutai Voitkus-Lūkinai.