Šogad es
beidzot iedrošinājos aizbraukt pie Kanādā dzīvojušas dievtures Marutas
Voitkus-Lūkinas uz viņas rīkoto garīgo semināru „Sirdsbalss”, kurš notika Marutas iegādātajā
īpašumā Latvijā „Birzes” pie Talsiem. Tās bija interesantas sarunas par dievturību. Šogad tās notika jūlija vidū trīs neaizmirstamas
dienas. Biju nolēmis piedalīties, jo mani visu mūžu interesējusi latviskā
garīgā izaugsme, kuru, manuprāt, var piepildīt tikai un vienīgi dievturība. Par
to es neiedziļināšos, jo esmu rakstījis jau iepriekš. Jau labu laiku savā „draugiem.lv”
dienasgrāmatā Maruta informēja par sevis rīkoto garīgo saiešanu „Sirdsbalss”.
Tās bija interesantas sarunas par dievturīgām tēmām. Mani personīgi tās ļoti
interesē, jo šo vienīgo latviešu reliģiju piekopju jau no pagājuša gadsimta
astoņdesmitajiem gadiem. Būtībā šo rakstu mani iedvesmoja uzrakstīt Marutas
dienasgrāmata.
Pēc pārrunām Maruta
savā dienasgrāmatā „draugiem.lv” raksta: „Biju iedrošinājusi atbraukt no Rīgas
cilvēku, kuram ir lielas, nē, milzu klapatas pārvaramas, pārvietojoties no soļa
uz soli. Viņš ir garā stiprs, možs un šķietami bezgalīgas gribas mistikas iedvesmots,
bet kā viņš to pats apzinās ar savām elpas un runas grūtībām (jā, tas vēl
piedevām, nepietika liktenim ar pārvietošanās spēju atņemšanu!) un mazliet sirsniņa
drebēja, jo ir reizēm tā, ka nāk klāt viegli neapjaustais faktors – cilvēku
nesaderīgās auras.”
Lasot šo
dienasgrāmatu, man radās pārdomas par invalīdu vietu sabiedrībā. Vai es bieži
vien nelaužos tur, kur durvis ir aizslēgtas. Man joprojām ir „iedvesta”
apziņa, ka esmu invalīds – cilvēks ar kustību traucējumiem, bet „Apeirons” man
ir iedrošinājis domāt „savādāk”. Manuprāt, invalīdi jeb cilvēki ar kustību
traucējumiem ir tādi paši sabiedrības locekļi kā „pārējie”, bet tajā
izveidojies šis jēdziens „savādais”. Varbūt sabiedrība baidās no šiem „savādajiem?”
Tādos semināros, kā „Sirdsbalss” un līdzīgos nav svarīgi, kāds tu esi, bet gan
kopīgā doma. Šajā gadījumā mūs vienoja Dievturība – un, kā es
uzskatu, ka tā ir vienīgā latviešu nacionālā reliģija, kura būtu jāiepazīst katram
latvietim.
Iespējams, kā
kādu esmu iedrošinājis par sevi domāt savādāk, bet lai nu paliek tas katram uz
paša sirdsapziņas. Bet, ja kādu esmu mainījis, un, kā Maruta raksta: „...
varbūt daļu no Gunāra drosmes viņi (semināra dalībnieki) aiznesa sev līdzi, paši kļuvuši mazliet
drosmīgāki sevī.”, būšu pateicīgs vienīgi un tikai Marutai Voitkus-Lūkinai.
