Esmu meklētājs, un joprojām turpinu meklēt. Ko es meklēju? Es meklēju to, kas nekad nav bijis zudis. Es joprojām meklēju Dievu. Nē, ne to Dievu, kuru man uzspiež no ārpuses, bet to Dievu, kurš nāk no manis paša. Kas ir Dievs? To es “pavaicāju” internetam. Kā pirmās atbildes un šo vienkāršo jautājumu izlec dažādas mājas lapas ar skaidrojumiem par kristiešiem un viņu elku - Jēzu Kristu. Žēl, bet es uz savu necilo jautājumu “Kas ir Dievs?” tā arī atbildi tur līdz šim vēl neesmu atradis. Tad sapratu, ka kristietībā pielūdz ne jau Dievu, bet Dievu caur Dieva dēlu Jēzu Kristu. Bet kas ir pats Dievs kristiešu izpratnē, un vai piekļuve pie viņa notiek vienīgi ar starpnieka palīdzību, tā arī nesapratu – visai apšaubāms “pasākums”.
Diezgan maz pasaulē runā par mazo tautu reliģijām. Visā pasaulē dominējošās reliģijas ir tā saucamās “lielās” reliģijas. Pie tām pieder arī kristietība, kura domimē arī Latvijā dažādās formās. Šķiet, ka uz šo reliģiju aicina valdošie varas varas pārstāvji. Pēc manas saprašanas, šī dominējošā reliģija ir ļoti ienesīga, vai arī to veicina kādi ārējie spēki, kuriem tas ir ļoti izdevīgi. Arī mani Atmodas sākumā labi ļaudis centās mani ievilināt kristiešu apritē, sakot: “Tu būsi vesels” vai “Jēzus tevi glābs”. No kā mani būtu jāglābj?
Katrai pasaules tautai ir sava savdabīgā nacionālā kultūra, kura izpaužas caur tautasdziesmām, tautas dejām, mākslu, simboliku, paražām utt. Šeit varam uzskaitīt ļoti daudz tautas mākslas nozaru. Latviešu tauta ir ļoti bagāta ar savu kultūras mantojumu. Arī to var teikt par Krišjāņa Barona savāktajām latvju daiņām, kuras parāda latviešu tautas unikalitāti. Neesmu daudz iedziļinājies daiņās, bet zinu, ka tās nes tautā savu dievišķo vēsti. Šo vēsti esmu sapratis tikai daļēji, jo apkārt visu laiku man cenšas iestāstīt, ka nāve ir labāka par dzīvi!... Bet par spīti visam, mēģinu uztvert dieviško gaismu uz latviskuma pamata, un šis laviskuma jēdziens un dievišķais saprāts nāk no Dieva, kurš ir latvietim palīdzējis uzturēt skaidru domu visos laikos. Ne velti mums ir ļoti daudz nezināmu dzejnieku, kuri ir sarakstījuši daiņas katram dzīves notikumam. Daiņas, manuprāt, ir kādu senlatviešu atklāsme, ko viņi sevī ir aktualizējuši. Un šis atklāsmes avots ir Dievs, kas tajos tālajos laikos ir bijis daudz tuvāks, nekā šodienas tehnoloģijas laikmetā. Mēs vairs nemākam dievišķo gaismu izlaist caur sevi. Ja šo procesu varētu piedzīvot, mēs šo pasauli skatītu un redzētu savādāk. Vēl viena piebilde, kura saistīta ar daiņām. Izsaku minējumu, ka vēsture mums parāda to laiku politisko stāvokli, kas valdīja zināmā vēstures periodā, bet daiņas parāda tā laika cilvēka garīgo uztveri un domāšanas veidu. Daiņas rakstītas galvenokārt čerrindēs. Vai tas jāsaprot, ka latviešu tauta bija izglītota tauta, ka viņai bija tik daudz dzejnieku!
Nekad neesmu lūdzis Dievu! Dievu lūgt ir bezjēdzīgi. Vēl bezjēdzīgāk lūgt Dievu saietos, baznīcās, mošejās utt. Apmeklēt kādu reliģisku iestādi būtībā ir kā apliecinājums citiem, ka esi piederīgs tai vai citai reliģijai. Vai man būtu kādam jāizrāda, ka Ticu Dievam. Kā tad tā. Dievturis, un nelūdz Dievu! Viņš to daudzina. Viņš ar Dieva radīto pasauli sadzīvo un ir tās sastāvdaļa. Diemžēl konkrēti Man ir liegta aktīva darbība saviešu starpā savas slimības dēļ, pie kuras neviens nav vainīgs. Vainīgais sen jau aizbēdzis uz savu dzimteni, un diez vai ir vēl dzīvs. Bet palikusi mana skaidrā apziņa un Dievatklāsme. Liels solis uz šo dievatklāsmi ir tas, ka savu bērnību un jaunību esmu pavadījis laukos, kas man ļauj vieglāk uztvert dievturības ideju.
Dievturība ir saistīta ar norisēm dabā, un šīs norises daudzējādā nozīmē attiecināmas arī uz cilvēku. Pavasaris un Vasara ir cilvēka dzimšana un pilnbrieds – rudens un ziema savukārt nozīmētu vecumu un aiziešana Veļu valstībā. Šeit nav nekāda sakara ar kalendāra noliktajiem datumiem. Kalendars, uzskatu, ir vienota atskaites sistēma visā pasaulē, bet paralēli tam eksistē arī savdabīgie, katrai tautai raksturīgie kalendāri.
20. gadsimta divdesmitajos un trīsdesmitajos gados Latvijā tiek atjaunota jeb radīta jauna nacionāla reliģija, kuru esot radījis Ernests Brastiņš ar saviem domubiedriem. Jau Jānis Rainis raksta: “Mūsu tautas dziesmās atrodama veca reliģija, kurai jātop par jaunu reliģiju”. Šo domu masu mēdījos nedzird, jo, varbūt, šī doma var “kaitēt” dominējošai kristīgai reliģijai. Radot šīs Dieva daiņas, Latvietis skaidri apzinājās Dieva esamību. Ar savu radīto Dievu viņš varēja sadzīvot un līdzās pastāvēt, un vajadzības gadījumā lūgt Dieva padomu. Un padoms vienmēr ir atnācis labi izdarīta darba veidā. Šeit mazliet, škiet, var vilkt nelielas paralēles ar indiešu izslavēto svešvārdu “meditācija”. Mēs ejam dabā un meditējam uz sevi. Tādā veidā pie mums atnāk gan Māra, gan Laima, gan arī pats Dievs.
Es ticu, ka dievturība kā tautas reliģija kādreiz būs dominējošā reliģija Latvijā. Tā ietver gan Latvijas pagātni, gan tagadni, gan arī nākotni. Tagadne ir viens mirklis, kas momentā pāriet pagātnē, un tādēļ metīsim tiltus no pagātnes uz nākotni, jo tagadnes mirklis ir īss, un pa šo tagadnes mirkli mums jāspēj sagatavot augsni nākotnei. Mūsdienu dievturības augsni gatavoja Ernests Brastiņš, bet kādu augsni mēs gatavojam nākotnes Latvijai, vai vēl pastāvēs latviešu nacionālā reliģija – dievturība, tas ir atkarīgs no mums pašiem.
