Nedaudz no atmiņām

2007. gadā man palaimējās tikt uz Pasaules Etnisko reliģiju kongresa 10. konferenci, kuru rīkoja Agnija un Irēna Saprovskas. Kaut gan oficiālā Latvijas Dievturu sadraudze ignorēja, daži no tās piedalījās konferencē (arī es un Oļģerts Auns) – un nenožēloju. Es jau konferencē piedalījos kā oficiāls pārstāvis no Ausekļa draudzes. Vismaz uzzināju, ka arī citās valstīs ir savas nacionālās reliģijas. Mūsu valstī tā ir Dievturība. Protams, no tās konferences esmu daudz ko aizmirsis, bet konferences kopējā atmosfēra man ļoti patika. Šī konference noritēja Majoros, Raiņa un Aspazijas mājā-vasarnīcā Majoros. Pirmajā dienā – konferences atklāšana notika Latviešu biedrības namā ar krāšņu koncertu. Pēc tā visi braucām uz Majoriem (jau minēto muzeju). Konferenci iesāka muzeja darbinieki, iepazīstinot mūs un ārzemju viesus ar Raini un Aspaziju un ar pašu muzeju vispār. Atklāti sakot, šajā muzejā arī es biju pirmo reizi, un bija interesanti klausīties muzeja darbinieku stāstījumu par šīs mājas vēsturi. Pēc šīs uzstāšanās sākās konferences darbs. Bija sabraukuši delegāti no daudzām valstīm. No katras valsts uzstājās delegāts un stāstīja par savas valsts nacionālo reliģiju. It īpaši man patika Dr. Mihirs Meghani no hindu apvienības, kurš stāstīja par hinduisma galvenajām pamatnostādnēm. Visvairāk mani šokēja tas, ka Vācijā nacionālā reliģija aizliegta ar likumu. Pat ir bijuši tiesas darbi. No Latvijas ar referātu uzstājās ornitologs Jānis Brikmanis. Viņš īsumā iepazīstināja viesus ar Latviešu nacionālo dievestību – Dievturību. Principā viņš runāja par savu darbību tajā. Par Krievijas un Pleskavas nacionālajām reliģijām vispār neko nezināju. Man bija tikai nojauta, ka tāda pastāv katrā tautā. Un vēl viens mans konstatējums šinī jomā – kristieši cenšas pārņemt pasauli, ignorējot citu tautu kultūras īpatnības. Pēc šis konferences (faktiski konferences ietvaros) bija pasākums Brīvdabas muzejā, kurā katra valsts rādija savas nacionālās tradīcijas. Mans personiskais secinājums – lai izprastu tautas garīgās vērtības – ir jābūt šis tautas pārstāvim. Vienmēr ir jauki noskatīties kāda cilvēka teatralizētu priekšnesumu, bet lai izprastu tā dziļāko jēgu, jāzina šī notikuma būtību. Latviešu dievestības vēsturi var izzināt balstoties uz mūsu tautas vēsturiskiem faktiem. Jā varbūt tas bija interesantākais un nozīmīgākais pasākums pēdējo gadu laikā. Žēl, ka dievturi savā starpā ecējās. Latviešiem tomēr ir tikai viena nacionālā reliģija – dievturība, un vēl nav labi kādam. Žēl. Ja mēs būtu vienoti – būtu lielāks spēks. Un tomēr es pa dzīvi cenšos iet ar augsti paceltu galvu, neskatoties uz dažādām grūtībām.

Dr. Mihirs Meghani (pa labi) no hindu apvienības