Saules akmens

Staigājot gar jūras krastu

Lasu dzintariņus mazos.

Te viens, te otrs.

Te vesela sauja sanāk.

Saules akmens – kāds man saka,

Jūras velte – cits vēl iebilst.

Jūras akmens – Dzintargabals,

Es tam saku.

Nikam

Nekā vairs nava,

Tik ziedu guba smagā.

Tik dvēselīte mana

Kaut kur tepat vēl

Lidinās.

Kam man šie ziedi,

Kuri vasaras saulē kalst.

Atstājiet tikai

Dvēselīti manu -

Tā vienīgā pieder man.

Nu dvēselīte mana,

Dzīves purvus izbridusi.

Piekususi, nogurusi.

Nāk iz manām lūpām dzīvoties,

Ej, nu, manu dvēselīt,

Pie Dieviņa ciemoties.

Gaidi mani, drīzi nākšu.

Dieva priekšā lepni stāt...