Dievturība – tas ir jēdziens, pie kura ir vērts pakavēties nedaudz ilgāk, jo uz to mani neviens neaģitēja, bet līdz tai nonācu pats – individuāli – caur domām, rakstiem un latviešu rakstu garīgām vērtībām. Vispār uzskatu, ka uz reliģisko piederību nedrīkst aģitēt. Reliģiju izvēle jājūt katram pašam individuāli. Reliģijas izvēlē nedrīkst vadīties pēc saprāta, to katram pasaka viņa sirds – tas ir daudz vairāk kā prāts. Lai nu kā mēs domātu par sevi, mūsu domāšanu tomēr lielā mērā ietekmē augstākie spēki. Lasot ezotērisko literatūru, nācu pie secinājuma, ka tādi eksistē. Vienīgi vairums cilvēku līdz tam vēl līdz tam nav aizdomājušies. Interesants ir fakts, ka lasot šāda veida literatūru, pēkšņi nonācu pie secinājuma, ka „es to jau sen zināju”. Varbūt tas arī ir Dievs, kurš nosaka, kāds ceļš katram ejams – un pirmam kārtām garīgajā jomā.
Savā laikā es pasūtīju komunistisko žurnālu „Horizonts”, jo tas reizēm rakstīja par tēmām, par kurām citi izdevumi nerakstīja (vai arī nedrīkstēja rakstīt). Iespējams, ka tur bija vairāk patiesības, nekā citos izdevumos. Protams, ka tur arī bija daudz Ļeniņa, Marksa un Engelsa darbu citāti. Mans papus smējās, sak’; „Tad jau man liekos komunistu žurnālus pasūtīt nav nozīmes”. Bez tā tajos laikos neiztika neviens tā laika preses izdevums. Un tomēr „Horizontā”, šķiet, bija rakstīts nedaudz vairāk, nekā citūr. Lai cik neticami tas neizklausītos – šis žurnāls 1982. gadā publicēja rakstu „Ja gailis stāv uz vienas kājas.”, kurš bija raksts par latviešu tautas ticējumiem caur dabas vērojumiem. Raksta ievadā bija aprakstīts par ticējumu nozīmi, un kā piemēru pēc šī raksta bija ļoti daudz ticējumu. Šis raksts mani ieinteresēja, un varu teikt, ka šis raksts radīja lielu interesi par Latviešu tautas folkloru vispār. Šis raksts man deva neapzinātu pirmo impulsu uz Latvisko nacionālo reliģiju – „Dievturība”, par kuras piederību pēc divdesmt gadu stāža oficiāli kļuvu tikai 2007. gada 11. martā.
Jocīgi iznāca, ka šajā datumā ir manai mammai dzimšanas diena. Jebkurā organizācijā stājoties izjūtu jautājumu gūzmu, izvērtējot visus „par un pret”. Bet dzīvē notiek arī brīnumi. Mērķis, uz ko tu tiecies, agri vai vēlu piepildās. Protams, uz izvēlēto mērķi nepieciešams iekšēji un ārēji tiekties. Un lai arī tevi nesaprot un saukā die’s zin par ko – neatkāpies. Stiprs ir cilvēks, kas nepakļaujās nekādai ārējai ietekmei. Bet visu pēc kārtas.
Augstāk minēto rakstu parrakstīju ar rakstāmmašīnu sev, un sāku nedaudz tās sakarības mēģināt saskatīt reālajā dzīvē. Un zinat – sējas kalendāru izmantojot – augi bija ražīgi un veselīgi. Es domāju, lai pareizi izvēlētos pareizos sējas un latviešu rituālu svētkus, ir jāņem vērā kalendāru reformas, kas notika 20. gs. sākumā. Mana mamma bieži nāca pēc padoma, kad, kurā laikā jāsēj vai jāstāda. Ņemot vērā šīs nobīdes sanāk, ka mūsdienu kalendārs ir nepareizs. Latvisko kalendāru centušies reformēt gan vācieši, gan arī krievi. Arī šajos laikos īstos svētkus svin ar kalendāro nobīdi. Arī šajos laikos mēs klanāmies visiem vējiem. Vārdos esam visi par Latvijas neatkarību. Tikai par kādu neatkarību... Turpretī mums Dievturība tiek nicināta kā vien var. Reizēm šķiet, ka Dievturība Latvijā nolikta sektantu līmenī. Lai gan šai reliģijai patiesā vieta ir Latvijas laukos. Mēs – pilsētnieki šīs gudrības cenšamies iekļaut pilsētas vidē. Šos glorificētos tēlus no sendienām mēģinām pārlikt uz šodienas pilsētvidi.
Ļoti interesants laiks bija astoņdesmito gadu pirmā puse, kad sāku vākt latviešu tautas ticējumus no visādiem preses izdevumiem. Ļoti palīdzēja rakstāmmašīna, kuru mamma dabūja caur dažādiem kanāliem no Vācijas. Toreiz, Padomju Savienībā bija ļoti attīstīta blatu sistēma. Bieži vien bez blata cilvēks nevarēja izvirzīties pa karjeras kāpnēm augšup. Darbs gāja diezgan raiti un interesanti. Rakstot un pārrakstot rakstus par latviešu tautas folkloru, mani tā aizrāva, ka savās domās biju pilnīgi citā pasaulē. Vispār ja arī šodien man ir interesanta nodarbošanās, ar kuru nodarbināt savu prātu un domas, mani vienmēr aizrauj, un es it kā atrodos gluži citā – savu domu pasaulē. Un reizēm ir tā, ka no tās pasaules nemaz negribas atgriezties reālajā pasaulē. Līdzīgi man gāja ar folkloras vākšanu. Protams, varēju grāmatnīcās meklēt literatūra par latviešu gara mantām, bet tad tā būs „sausā” literatūra – bez emocijām. Piemēram, es, rakstot par tautas folkloru, biju savās domās tālu senatnē un mēģināju iztēloties tā laika zemnieka dzīvesveidu. Kā jau iepriekš minēju, lauku dzīvesveids man nebija svešs. Un tāpēc ticējumus uztvēru par mūsu dzīves dabisku neatņemamu sastāvdaļu. Vēsture mūs māca par seno laiku starpvalstu politiskās attiecības, bet pēc folkloras varam nojaust tā laika cilvēka domāšanas veidu.
Kas ir Daiņas? Tā būtībā ir savdabīga dzeja, kas ataino cilvēka spēju sev apkārt saskatīt skaisto pārdabisko, kā arī prieku, bēdas un dažādus pārdzīvojumus. Dainās būtība ir attēlots cilvēka dzīves ritums no šūpuļa līdz kapam. Seno laiku cilvēks nav lietojis kalendāru mūsdienu izpratnē. Viņš dzīvojis un vadījies pēc saules rita. Pēc saules ļoti veiksmīgi varēja noteikt sējas laikus – pat bērnu ieņemšanu. Mums, latviešiem ir visapjomīgākais tautas dziesmu pūrs. Pateicoties Krišjāna Barona tautas dziesmu vākumam, mums ir visapjomīgākais folkloras materiāls pasaulē.
Atmodas laikā bija ļoti veselīga atmosfēra latviskās reliģijas atjaunošanai. Es pat nopriecājos – būs kaut kas latvisks un mūsu pašu. Bet, 1993. gadā noslēdz līgumu ar Vatikānu par kristīgās okupācijas atjuaunošanu Latvijā! Mēs – latvieši nevaram bez kaut kādas ārējās okupācijas iztikt. Ar šo gadu mazinās arī tautiskuma sajūta cilvēkos. Vai tā zināmā mērā nav arī kristīgās okupācijas turpinājums Latvijā? Visu laiku dzīvojām zem svešiem karogiem. Visi esam Latvijas patrioti, bet kādas Latvijas? Bet vai visās jomās? Valsti it kā esam atjaunojuši. Latviešu valoda arī it kā būtu. Bet kur ir Dievs?! Latviskā Dieva nav. Vēl vairāk – Latviskais Dievs tiek ravēts ārā no latviešu kultūras kā nezāle. Lielākā daļa cilvēku uzskata, ka tā ir tikai folklora – kāda izklaide, nemaz neiedziļinoties tajā. Katrā ticējumā un katrā daiņā varam atrast vairākus zemtekstus, kurus varam tikai nojaust. Var teikt, ka latviešu zemniekam bija arī dzejnieka dvēsele, jo Daiņas kāds ir sacerējis, kurš tieši – to mēs nezinām. Tā būtībā ir mutvārdu folklora, kura nākusi no mutes mutē – līdz parādijās rakstība, un kāds tā sāka pierakstīt. Cilvēki agrāk varbūt bija mazāk izglītoti (skatoties no šodienas viedokļa), bet viņiem piemita daudz lielākas vērošanas spējas, nekā tās ir šodien. Kur tās ir šodien? Visu šajos laikos aizstāj vai nomāc modernās tehnoloģijas. Manuprāt agrāk ļaudīm bija daudz ciešākas un intmīkākas attiecības gan ģimenē, gan arī sabiedrībā. Bieži vien, šķiet esam „aizmirsuši” par šiem jautājumiem padomāt – nav laika – jābolās televīzors. Ko tur rāda? Svešu kultūru, vardarbību, seksu! Kāpēc mums – latviešiem ir tuvs Rūdolfs Blaumanis? Tāpēc, ka viņa darbos atainota ļaužu reālā dzīve un sadzīve. Esam „aizmirsuši”, ka cilvēks tāds pats dzīvnieks vien ir.
Esmu dzīvojis arī laukos, un man lauku dienas ritums, šķiet diezgan tuvs. Varbūt šodienas cilvēkiem traucē masu saziņas līdzekļi – radio un televīzija. Viņiem nav laika pabūt vienatnē ar sevi. Mēs – latvieši, kas pilsētā auguši esam zaudējuši saikni ar dabu. Visu To mums aizvieto televīzija un jaunās tehnoloģijas, kādas svešas domas – tikai ne savas. Dievam patīk klusums.
Un tā biju pārrakstījis šo rakstu. Rakstot šo rakstu man bija kāds nezināms klikšķis, un es „aizgāju” projām no reālās pasaules. Tādas sajūtas līdz tam vēl nebiju izjutis. Interesants fakts notika astoņdesmito gadu sākumā, kad tiko sākumā, kad tiko sāku vākt un intersēties par folkloru. Mana mamma stādīja ziedus un dārzu pēc maniem ietekumiem. Brīnumainā kārtā tie ieteikumi realizējās dzīvē. Tā mani vēl nebija nekas aizrāvis kā šie mazie, necilie teikumi. Zem šiem ticējumiem slēpjas daudzu cilvēku dzīves un viņu ikdienas solis, gan mājās, gan tīrumos. Ar kādām domām viņi dzīvojuši. Un vispār mēs varam nojaust seno cilvēku domāšanas veidu. Vispār latviešu zemnieks bijis ļoti vērīgs un gudrs. Viņš bijis arī dzejnieks, jo būtībā daiņas tā pati dzeja vien ir. Viss ar manu iekšēju pasauli un uzskatiem notika brīnumaini dabīgā formā un pilnīgā saskaņā ar sirds vēlmēm un prāta pārliecību. Sāku just, ka jābūt kaut kādai nacionālai reliģijai. Un, tad, kā brīnums – līdz manīm nonāk – it kā klēpī iekrīt, kāds Marģera Grīna raksts, kurš pilnībā apliecina manas slēptākās domas par Latviešu nacionālo reliģiju – „Dievturība”. Arvien vairāk šī doma mani saistīja un ar daudz lielāku interesi. Vācu visādus materiālus par folkloru – tagad jau saistībā ar Dievu. Ļoti daudz folkloras materiālu sameklēju kādreizējā žurnālā „Lauku Dzīve”. Aizrakos arī līdz Ernestam Brastiņam, kurš veiksmīgi darbojās trīsdesmitajos gados Latvijā. Viņš pirmais radīja, vai atjaunoja oficiālu latviešu tautas reliģiju – Dievturību, lai gan mēs – dievturi uzskatām, ka tā ir vēl senāka par kristietību. Savās domās nonācu līdz tādai domai, ka vajadzētu Latvijā atjaunot dievturu kustību, nezinot, ka tāda jau pastāv. Nemāku izskaidrot, bet esmu novērojis, ka man piemīt īpašība reizēm kaut ko paredzēt nākotnē. Bet, runājot par Ernestu Brastiņu manas domas stipri atšķiras no kopējā dievturu viedokla. Manuprāt Ernests Brastiņš latviskajai ticībaai uz Dievu tikai deva konkrētu definīciju - Dieturība. Līdz ta latvieši savās ģimenēs-saimēs piekopa visus rituālus, ko šodien mēs saucam par dievturīgiem rituāliem.
Esmu arī pārliecināts, ka mēs latviešu svētku svinam pēc Gregora kalendāra – ne pēc latviskā! Pēc vēsturiskajiem materiāliem sanāk, ka Jāņus un Ziemassvētkus ar dažu dienu novirzi. Tas izskaidrojams ar to, ka senāk latvieši vadījās pēc saules – viņi dzīvoja Saules gadu. Lai vieglāk nezināt
Atmodas sākumā es sāku piestaigāt uz pasākumiem dažādām baznīcām. Ir bijuši gadījumi, kad mani draugi, labu domādami, centās iesaistīt baznīcas dzīvē, un es arī tiem kaut kā uzticējos. Bet!?... Bet, nezinu kāpēc es jutu, ka neiekļaujos baznīcā un runājot tieši ar tā sauktajiem „mācītājiem” sapratu, ka mēs runājām it kā par vienu un to pašu, bet divās dažādās – nesaprotamās valodās. Māsa to ievērodama, sāka runāt ar mani, sak’, „Tu staigā uz baznīcām un vienlaikus interesējies par latvisko reliģiju. Tev jāizvēlās viena no tām”. Un es sāku domāt, kas man ir tuvāks. Domāju diezgan ilgi. Un tomēr dzīve mani nolika īstajā vietā. Tam lielā mērā „bija vainīga” arī pati sabiedrība! Kāpēc? Biju sācis tirgoties ar avīzēm, un, par cik esmu invalīds, cilvēki domā (iespējams), ka esmu viegli iespaidojams, nāca man klāt un aicināja uz dažādām baznīcām, draudzēm un reliģijām. Pat sektām! Biju jau sācis iet arī uz baznīcu. Paldies Dievam, to bija ievērojusi mana māsa Daina. Reiz viņa teica: „Tu ej uz baznīcu, gan nodarbojies latvisko reliģiju. Tev jāizvēlas tikai viena no tām. Tu taču velnu pielūdz.”. Tas man bija kā „sitiens” pa pauri. Manas intereses ņēma priekšroku, un pievērsos vairāk latviskajam. Intersanti arī ir tas, ka astoņdesmitajos gados, sākot interesēties par latviešu garīgajām lietām, man radās nojausma, ka jābūt kādai tautas reliģijai. Sāku no periodikas pārrakstīt rakstus, kas bija saistīti ar latviešu tautas folkloru. Neko nezinot par tādu reliģiju kā ”dievturība”, man pati no sevis radās ļoti cieša pārliecība, ka ir kāda – tikai latviešiem piemītoša nacionālā reliģija. Nojausmu par to man deva tie niecīgie folkloras materiāli, kas tolaik nonāca manās rokās. Reiz man gadījās pirmais man pieejamais raksts par dievturību, kurš pilnīgi apliecināja manus slēptākos uzskatus par Dievu, kam es sāku ticēt. Drīz vien 1988. gadā notika pirmais Baltijas Valstu fokloras festivāls, kas arī bija Atmodas laika viens no svarīgākajiem notikumiem. Šajā laikā latvijas tautā pirmo reizi saskatīju tautas vienotības un pacēluma sajūtu. Vieni no galvenajiem rīkotājiem bija mani seni paziņas un draugi Helmi un Dainis Stalti. Viņi arī ir draugu kopas „Skandinieki” vadītāji un dibinātāji.
1988. gadā notika pirmais Baltijas Valstu folkloras festivāls. Šis festivāls manī radīja tādu nacionālu pacēlumu, kāds līdz šim manī nebija bijis. Manī, naivulim, bija pārliecība, ka atdzims nacionālās kustības, kā arī Latviešu nacionālā reliģija – Dievturība. Šis festivāls radīja vēl nebijušas izjūtas. Šķita, visa latvju tauta ir ar mani. Šā festivāla laikā Dainis Stalts pirmo reizi atklāti izgāja ielās ar mūsu sarkanbaltsarkano karogu.
Līdz 1993. gadam viss it kā gāja mums labvēlīgā gaisotnē, līdz Latvijas tā laika valdība noslēdz līgumu ar Vatikānu, par kristīgās reliģijas (es teiktu „okupācijas”) noteicošo lomu Latvijā. Toreiz tirgojoties ar avīzēm redzēju nejauši pāvestu caur mašīnas logu. Tas arī neliels notikums manā dzīvē. Bet kopumā ņemot, tā arī bija zināma muļķība. Mēs tik ļoti tiecāmies iekļauties pasaules apritē, ka aizmirstam, ka esam mēs paši ļoti bagāti garīgumā. Šodienas masu mēdijos par latviešu uzkrāto mantojumu runā kopumā samērā reti, toties par kristietību runā katru dienu, bet par Latviešu tautas folkloru, kur nu par dievestību, tikpat kā nerunā nemaz. Vienīgi uz „augstiem svētkiem”, lai pievilktu ķeksīti - lai parādītu citiem, ka mums tāda folklora eksistē. Parasti vairums ļaužu saka: „Tā tikai folklora vien ir”, neiedziļinoties tās būtībā. Folklora top arī šodien, bet domāju, ka tā tik dziļi neiesakņosies, jo tā ir diezgan rupja, kura miksējās ar krievu lamu vārdiem. Manuprāt folklora ir milzīgs vēsturisks materiāls, kuru ir vērts pētīt daudz dziļāk nekā to māca skolās (ja to vispār māca!). Viņš arī līdz galam netiks izpētīts, ja mēs nepievērsīsimies Latviskajam Dievam, jo daudzi folkloras materiāli ir cieši saistīti ar Dievu, Laimu un Māru. Šo reliģiju nepārzinot, mēs arī nesapratīsim daiņas – tās zemtekstus un būtību. Ir arī vēl viens faktors. Cilvēks, kas dzimis pilsētā un nekad nav saskāries ar lauku darbiem, šīs četrrindes var šķist, kā fantāzijas auglis. Skolās māca skaisti deklamēt tautas dziesmu, nepaskaidrojot tās būtību un zemtekstus. Domāju, ja vēlaties mācīt jaunatni godīgi dzīvot un strādāt – māciet Daiņas. Tajās ir paslēpts viss cilvēka mūža gājums, cilvēka tikums un daiļums. Tas ir noteikti kas vairāk par bībeles asinaiņajiem „notikumiem”, kuri latvietim (konkrēti man) nav pieņemami. Atceros arī kādus Dziesmu svētkus, kuros no lielās estrādes izpildīja latviešu Dieva dziesmas. Ļoti šaubos, vai kāds izskaidroja jaunatnei šo dziesmu tekstu būtību. Un vai viņi saprata, ka viņi dzied Latviskās Dieva dziesmas!?
Pirms vairākiem gadiem man bija īsa saruna ar Latvijā pazīstamāko ornitologu Jāni Brikmani. Viņš toreiz bija atgriezies no ekspedīcijas pa Latgales skolām. Latgale vispār skaitās vēsturiski katoļu novirziena pārņemts novads. Toreiz bija gadījums, kad no skolas bija izmests skolotājs. Kāds bija viņa „noziegums”? Literatūras stundās viņš stāsīja par Latvisko reliģiju saistībā ar daiņām!!! Kur vēl tālāk?! Brīnumainā kārtā šis fakts mani iekšēji garīgi stiprināja, un sapratu, ka es eju pareizā virzienā. Tad man ir atklāts jautājums – kā varam audzināt Latvijas patriotus, nemācot valsts patieso vēsturi pilnībā?! Tad man pārdomas, cik lielā mērā mūsu valstī valda demokrātija? Vai tā Latvijā nav tikai zināmam iedzīvotāju slānim? Vai par tādu Latviju gājām atmodas laikā? Kaut gan toreiz visiem bija zināma eiforija. Dažiem tā saucamā „brīvība” iekrita klēpī, ka tie nezināja, ko ar to darīt.
Domāju, ka tā folklora, kura rodas šodien tik ilgi „neizdzīvos”, jo diemžēl miksējās ar krievu lamu vārdiem, tā saucamo ielu žargonu. Un tā „folklora” ir rupja. Pat ļoti rupja. Interesanti, ka krievu vidē to tik ļoti nejūt. Tomēr mēs dzīvojam Latvijā, un tas latviešiem nav pieņemami..
Deviņdesmitajos gados pa radio skanēja dievturu raidījums „Latviskais Dieva padoms” ko veidoja Jānis Siliņš. Dīvaini, bet ar visiem tā laika atzītākiem folkloristiem pašlaik esmu ciešā kontaktā. Šo raidījumu klausījos regulāri – pat dažus ierakstīju magnetofona lentē. Reiz, šķiet 1995. gadā, paziņoja par lielu saietu Valsts Mākslas muzejā. Mana interese bija tiktāl sakāpināta, ka nolemu aiziet. No man pazīstamākajiem cilvēkiem bija literatūrzinātnieks Romāns Pussars. Ar Pussaru biju pazīstams kopš astoņdesmitajiem gadiem, kad viņš lasīja lekciju skolā – divpadsmitajā klasē. Jau toreiz nez’ kāpēc jutu, ka man ar viņu būs daudz ciešāks kontakts.
Cik atceros šis saiets notika Valsts Mākslas Muzejā, un tajā bija ļoti daudz cilvēku. Šķiet, toreiz Latvijas Dievturu dižvadonis bija Jānis Brikmanis. Es no šī saieta neko daudz neatceros. Bet šis saiets man paliks būtisks ar to, ka pirmo reizi parādījos atklātībā Latvijas Dievturu vidū. Pēc koncerta un runām Pussars mani iepazīstināja ar Jāni Brikmani.
Sākot ar šo saietu es diezgan bieži gāju uz dažādiem Dievturu sarīkojumiem. Mani vienmēr interesējusi latviešu folkloristika. Esmu gājis arī uz dažādiem semināriem, piemēram par Pēteri Šmitu, par Kuršu kāpām un citiem. Pateicoties šiem pasākumiem es garīgi pilnveidojos. Katru gadu esmu gājis uz lielo Ernesta Brastiņa balvas pasniegšanas cerimoniju. Piedalos visādos folkloras pasākumos. Ne jau jauka laika pavadīšanas pēc, bet man tiešām interesē šo lietu dziļākā būtība. Šķiet, šajos pasākumos esmu viss iekšā. Laiks gāja, un mani arvien vairāk saistīja Dievturība. Mani jau sāka uzskatīt par „savējo”, un nozīmīgākās sapulcēs es saņēmu balss un paraksta tiesības. Man tagad ir pilnvaras parakstīt reizēm arī kādu dokumentu. Kādu dienu pie Latviešu biedrības nama satieku Olģertu Aunu, kurš arī pierunāja mani stāties dievturos. Pēc tam viņš arī iesaka dievturu valdei uzņemt mani oficāli Dievturos un iekļauj savā, Ausekļa draudzē. Vispār uz šo piedāvājumu man ir divejādas jūtas. No vienas puses tas būtībā visus šos garos gadus bija mans mērķis, no otras puses – ko mājās teiks... Un tomēr izšķīros par pirmo, jo neapzināti uz to visu laiku esmu tiecies. Kaut kāds zināms iekšējs apmierinājums man bija. Bet man piemīt diezgan laba īpašība – nekad neapstāties uz sasniegto. Vienmēr var kaut ko labāk izdarīt. Diemžēl manu svinīgo uzņemšanu dievturos „izpurgā” Latvijas invalīdu čempionāts dambretē, kurā man bija noteikti jāspēlē kā „Optimista” kluba pārstāvim. Toreiz uzņemšanu nokavēju, un tajā dienā nedabonu apliecinājumu. Žēl. To saņēmu lielajā Dievturu gada kopsapulcē. Arī labi. Bet galvenais nav apliecībā, bet iekšējā pārliecībā. Nākamais pakāpiens manā dzīve ir sasniegts. Beidzot. Pēc divdesmit piecu gadu gājumā folklorā. Kas tas ir? Vai tā ir ticība Dievam? Vai tā ir neatlaidība panākt savu mērķi? Nezinu. Bet zinu to, ja esi dzimis Latvijā, latviešu ģimenē – tas nenozīmē, ka esi Latvietis ar lielo burtu. Latvietība sevī ir jāizkopj.
Tālāk darbojoties dievturos nācu pie secinājuma, ka šī nacionālā reliģiskā kustība nemaz nav tik vienota, kā biju iedomājies. Savās domās esmu ideālists. Uzskatu, ka latviešu tauta ir mākslīgi sadalīta gan partijās, gan dažādās reliģijās. Latvieši nav vienoti nedz reliģiskā pārliecībā, ne politikā. Iespējams, ka tieši šī iemesla dēļ mēs dzīvojam tik slikti. Iespējams, ka kādam ir izdevīgi, ka Latvieši ir mākslīgi sadalīti, gan politiskā, gan reliģiskā pārliecībā – lai viegāk pārvaldīt tautu.
