Man aiz loga
sāk dzeltēt lapas. Nedaudz līņā. Ir patīkama apmākusies rudens diena. Man rokās
ir pāris kastaņu, kurus es atradu, staigājot pa kādu no Rīgas parkiem. Šie
kastaņi mani aizved tālu bērnības zemē, kad man pie virtuves loga auga milzīgs
kastaņkoks. Pavasaros tas ziedēja milzīgām ziedu vālēm. Ja kāds prasīja, kur tu
dzīvo, varēju teikt – pie tā milzīgā ziedošā kastaņkoka. Un neviens
neapmaldījās. Rudeņos, savukārt no tā krita gatavie kastaņi, bumbodami mājas
jumtu. No rītiem bija pilna sēta adataino kamolīšu. Dažs labs no tiem jau bija
atsprādzis vaļā, rādīdams savu brūno augli – nākamo kastaņkoku, apliecinot savu
nemirstību, turpinājumu.
Tas pats ir ar
ļaudīm – bērni ir vecāku turpinājums. Veļu laiks, tāpat kā latviskā
dzīvesziņa, man saistās vairāk ar laukiem. Bērnības vasaras esmu pavadījis
savas mammas lauku mājās, un astoņus mācību gadus mācījos lauku skolā.
Iespējams, ka tādēļ latviešu dievestību izprotu daudz dziļāk, nekā dažs labs
pilsētnieks. Reizēm man pat bail iet uz kādu daudzinājumu, jo vīķšējs it kā man
saka priekšā savas izjūtas, bet tās nav manas!
Visvairāk man
iespiedusies atmiņā Raiskuma skola, kurā mācījos, dzīvoju un ārstējos astoņus
mācību gadus. Šo laiku mani vienmēr atsauc atmiņā Raimonda Paula dziesma „Ziemas
vakars” Edgara Zvejas izpildījumā. Vienmēr iztēlē redzu netālo bērzu birzi ieskautu
miglā. Kas to lai zin’, varbūt tie arī bija šie veļi, kuri mani jau toreiz
uzrunāja.
Kopš tā laika jau pagājis liels
laika posms, bet daudz no it kā „nebūtiskiem” dzīves sīkumiem man iespiedies tik dziļi
atmiņā, it kā tie būtu notikuši vakar. Daudzi no maniem draugiem, arī mani
vecāki ir aizgājuši Veļos. Tā laikam ir tā nemitīgā dzīves sūtība – atjaunojums.
Veciem ļaudīm jānodod savas zināšanas jaunajiem, lai tie varētu šīs zināšanas papildināt
un nest tautā un savos bērnos.
Ņem, bāliņ,
padomiņu,
No veciem ļautiņiem.
Vecajiem ļautiņiem
Dieviņš deva padomiņu.