Pārdomas reliģiskā sfērā

Jau divdesmit piecus gadus dzīvojam demokrātiskajā Latvijā. Jā, mums ir ļauts viss – gan nestrādāt, gan zagt, gan aprunāt cits citu publiski. Šoreiz vēlos nedaudz ieskatīties cilvēku garīgajā pasaulē.

Vienlaicīgi ar Atmodu sāka arī skaļi runāt par ticību Augstākajam, t.i., Dievam. Padomju laikām visiem bija jātic Ļeņina idejām, skolās mācīja zinātnisko komunismu (kurš tā arī nepienāca). Toties padomija nīcināja savu tautu – vienkāršos ļaudis. Komunisms – tas bija “ideāls”, uz kuru tiecās tā laika partijas funkcionāri. Pienāca Atmoda, un pēkšņi šie paši  funkcionāri pārmeta “kažoku” uz otru pusi un daļa komunistu kļuva par kristiešiem

Ar atmodu un cilvēku tiesībām sāka arī skaļi un atklāti runāt par ticību Dievam. Sāka arī atjaunot baznīcas Latvijā. Taču šeit būtībā tiek runāts vienīgi par kristīgajām draudzēm un kristīgo reliģiju, neņemot vērā, ka Latvijā ir sava nacionālā reliģija – Dievturība.

1988. gadā Latvijā notika pirmais starptautiskais folkloras festivāls Balitica, kur vieni no galvenajiem iniciatoriem bija Staltu ģimene. Šajā laikā arī pirmo reizi skaļi runājām par latviešu Dievu. Neiedziļināšos vēstures notikumos, bet ar Atmodas sākumu iznāca no “pagrīdes” arī dievturi. Personīgi es par latviešu tautas folkloru sāku interesēties jau no 1982. gada pat nenojaušot to, ka šī “folklora” mani aizvedīs līdz Ernestam Brastiņam, kurš ir dievturības pamatlicējs. Tālāk, gadu gaitā es beidzot nonācu arī līdz dievturībai, kura noteikti ir galvenā latviešu tautas reliģija.

Uzskatu, ka līdz apmēram 1993. gadam dievturība attīstījās kaut cik cilvēciskā gultnē, kad minētajā gadā Latvijas politiķi noslēdz labvēlīgas attiecības ar Vatikānu (tā saucamo “svēto krēslu”).  Kopš ši “zīmīgā” notikuma Latvijā sākās masveida kristianizācija.

Nesen uzzināju, ka manā rajonā uzsācis kaut kāds kristīgās propogandas radio  FM 97.30. Jā, ja nezinātu neko par vēsturiskiem notikumiem gan Latvijā, gan pasaulē, varētu iet kristīgo ganu pavadā. Savā laikā, kad vēl biju garīgos meklējumos, esmu gājis baznīcā. Tur no garīguma (ja to tā varētu nosaukt), neatradu nekā. Zinat – baznīcās Dieva nav!!! Dievu nevar ieslēgt četrās sienās. Biju arī iepazinis kristīgās idejas, kurām nevēlējos sekot. Tur vismaz sapratu, kas jezuliņš tāds ir. Lai pretotos kādam novirzienam, ir jāsaprot tā novirziena jēgu un būtību.  Paldies Dievam, mani garīgie meklējumi noslēdzās 2007. gadā, kad tiku uzņemts dievturos.

Latvijas Satversmē rakstīts – Latvijas identitāti Eiropas kultūrtelpā kopš senlaikiem veido latviešu un lībiešu tradīcijas, latviskā dzīvesziņa, latviešu valoda, vispārcilvēciskās un kristīgās vērtības.

Uzticība Latvijai, latviešu valoda kā vienīgā valsts valoda, brīvība, vienlīdzība, solidaritāte, taisnīgums, godīgums, darba tikums un ģimene ir saliedētas sabiedrības pamats.Ikvienam ir tiesības uz domas, apziņas un reliģiskās pārliecības brīvību. Baznīca esot atdalīta no valsts. Ja baznīca ir atdalīta no valsts, tad kāpēc baznīcas kalpi iejaucas politiskajā un katra cilvēka dzīvē.

Un tomēr kopš esmu sācis pastiprināti interesēties par latviešu tautas folkloru un tās garīgajām izpausmēm, vienmēr esmu tiecies uz dievturību, vismaz savās domās. Dievturu sapulcēs reizēm šīs domas šķobās, jo dažkārt klausoties neauglīgajos strīdos, manā dveselē radās diskomforta sajūta, un reizēm pat paspruka muļķīgs jautājums: “Ko es še daru”. Un tomēr – ja grib izzināt pasauli, ir japiedalās dažādos neikdienišķos pasākumos, lai gan reizēm šādos pasākumos tiek “apgāsti” mani iedomu ideāli.

Nodarbojoties ar dažādiem rakstiem, bieži esmu domājis, kā valsts var pastāvēt bez savas reliģijas – jo vairāk, ka šī reliģija joprojām ir dzīva!? Jā, tā ir dzīva! Kaut vai 2014. gada vasaras Saulgriežos Mežaparkā izrādija muzikālu Raimonda Tiguļa deju uzvedumu “Lec saulīte”, kurā tūkstošiem dejotāju izdejoja Jāņu nakts burvību. Skatoties šo izrādi, neapzinoties man pārņēma sajūsma un lepnums, ka var runāt tik jauki caur mūziku, dziesmām un deju par latviešu garīgām vērtībām Dievu, Laimu un Māru, un, reizē radās izbrīns, kā šajā, kristīgās invāzijas laikmetā šādu uzvedumu varēja uzvest!

Un tomēr mani pārņem izbrīns. Pēc diviem gadiem svinēsim Latvijas simtgadi, atkal būs visādi ekumēniskie dievkalpojumi, kurus vadīs kristiešu melnsvārči, kuri stāstīs par mūžīgo dzīvošanu Latvijai, ja tā paļausies kristum. Tieši tāpat bija komunistu laikā, kad kristus vietā bija Ļenins. Diemžēl komunistiem un arī kristiešiem ir svešas tautas nacionālās vērtības. Ikdienā nekad masu mēdijos nedzird pat latviešu tautas dziesmas, bet kad Latvijā norit kārtējie dziesmu svētki, tauta uz tiem iet masveidā. Es pieņemu, ka no tautas dziesmām kristieši baidās, jo tautas dziesmās ir iekodēts latviešu dievestības kods, kurš ir pārlaicīgs.

Nostaigātās kājas

"Pēdējā laikā man sāk šķist, ka dzīve ir vien vienīgs aplis, tāpat kā dievturībā - pavasaris, vasara, rudens un ziema. Un pa starpu noris dažādi notikumi. Kāpēc šīs sentimentālās pārdomas? Bērnībā es nemaz nestaigāju - man bija pat padušu rati! Skolā man jau piedāvāja (un jau bija) binaurālie rati  Bet redzēdams bērnus, kuri tos saka lietot un vārda tiešā nozīmē palika bez kājām nobijos, un pierunāju vecākus ņemt man spieķi. Pašlaik vēl joprojām strādāju Apeironā. Bet pienāk laiks, kad vairs nevar paiet. Šķiet, ka nāk tā kaite, ko sauc par vecumu! Vēl jau gribas to, gribas šo, bet šķiet, kājas jau nostaigātas!  Paiet vairs nevar! Tikko saņēmu divus pavisam jaunus ratiņkrēslus (elektrisko un binaurālo). Tagad galvenais "neiesēsties", bet cik var, staigāt ar savām kājām. Spriediet paši, viss sanāk pa apli."

Tā es rakstiju apmēram pirms diviem gadiem savā “draugiem.lv” dienasgrāmatā, kad biju nesen dabūjis elektrisko ratiņkrēslu. Faktiski man uz pierunāja nu jau bijušais darba kolēģis. Jā, ar elektrisko ratiņkrēslu protams ir vieglāk pāvietoties, bet lietojot gadu, man sāk sāpēt kreisās kājas ciska. Mana māsa domā, ka tas ir tāpēc, ka lietojot ratiņkrēslu, kājas atrofējas. Viņai ir daļēja taisnība. Un taisnība arī tajā ziņā, ka man kājas ir jātrennē. Kaut gan es tā nedomāju, un apzināti vilku ratiņkrēsla iegādi garumā. Pēc savas pieredzes zinu, ka ratiņkrēsls ir kaut kas slikts.

Skolas gados ir reāli pieredzēts, ka vairākiem zēniem tika iedoti ratiņkrēsli (toreiz bija tikai mehāniskie ratiņkrēsli), un šie zēni apmēram pēc pusgada nestaigāja vispār. Cik atceros, man jau bija iedots padušu rati. Es veiksmīgi “pielauzu” savu papu pamēģināt ar spieķi. Šī “pamēģināšana” izvērtās apmēram  četrdesmit gadu garumā! Uzskatu, ka uz to esmu daudz ko vinnējis, varbūt pat "izvilku" lielo laimestu - lai nu kā, bet staigāt ar savām kājām. Esmu gan strādājis dārzā, pļāvis mauriņus, tirgojies ar avīzēm, un daudz ko citu.

Bet gadiem ejot parādās dažādas veselības kaites. Mans kolēģis pierunāja iegādāties elektriskos ratus. Sacīts, darīts. Nepilna gada laikā man elektriskie rati bija garāžā. No sākuma braukāju pa apkārtni – kā saka, jāapgūst jaunā tehnika. Apmēram pēc diviem mēnešiem sāku braukāt uz darbu. Izrādījās – ļoti ātri var visūr tikt. Baigi forši! Pa šo laiku es kopā ar saviem kolēģiem gandrīz visūr esmu bijis, nometnēs, semināros, apsekojumos un citos pasākumos. Bet pēc gada lietošanas man saķa parādīties problēmas. Man ir palicis grūtāk paiet. Bet man uzvelt visu vainu ratiem arī negribētos.

Man būtībā palika sliktāk jau tad, kad es vēl staipīju milzīgās avīžu ķīpas uz rokām, jo no kaut kā bija arī jādzīvo! Daudzi mani uzslavēja, citi – pazemoja. No kaut kā bija jādzīvo! Beigās sāka parādīties bruka – bija jāgriež tā bruka ārā. Pēc tam kaut kā saskrējos ar Ivaru Balodi, kurš mani uzaicināja Apeironā uz datorapmācības kursiem. Tā bija mana pirmā saskarsme ar datoru. Ar to arī beidzās manas avīžnieka gaitas – avīzes praktiski vairs nepirka, jo bija sācies interneta uzplaukums Latvijā. Ap to laiku man arī izgrieza vēdera bruku, ko biju sagādājis sev staipīdams smagās avīžu ķīpas pa ielām apkārt. Pēc operācijas sāku Apeironā mācīties datorus, ko turpināju apgūt SIVA – Jūrmalas profesionālajā vidusskolā dotorapmācības kursos. Mācoties otro reizi šajā skolā, man jau bija piešķirts asistents, kurš mani jau vadāja gan uz mācību stundām, gan no tām. Beidzoties skolai paliku strādāt turpat Apeironā, ko daru vēl joprojām.

Ieteikums draugiem un līdzcilvēkiem. Neņemiet nekādus ratiņkrēslus, ja variet kaut mazliet pastaigāt ar savām kājām. Jūs paši iegūsiet daudz vairāk, nekā varat iedomāties tajā brīdī! To jūs novērtēsiet tikai pēc zināma laika posma.