Es nezinu, kas ir Dievturība? Negribu
šobrīd dzirdēt par Ernestu Brastiņu, kas neapšaubāmi ir dievturības atjaunotājs
Latvijā, un veidojis dievturības definīcijas. Bet kas īsti ir dievturība man un
tev šajā tehnikas un zinātnes laikmetā.
Man latviešu tautas reliģija noteikti
saistās ar laukiem – lauku klusumu, bišu duņonu, govju māvienu, spaiņu šķiņdoņu
nesot ūdeni no akas. Tiem, kas visu mūžu ir dzīvojuši pilsētās nekad nebūs
sajutuši tikko pļauta siena smaržu. Es apguļos nopļautā pļavā kails. Mani silda
vasaras saule. Ap mani čirkst sienāži un lido spāres. Man ir labi . Es raugos
zilajās debesīs, kur balti, dažāda veida mākoņi staigā šurpu, turpu. Reizēm tie
sadalās mazos un pūkainos mākonīsos, reizēm tie saplūst vienā veselā, lielā
mākonī. Ap mani ir klusums. Ak, ko es runāju. Dabā klusuma vispār nav.
Ieklausies vasaras dabas mūzikā. Tur čirkst sienāzis, aizlido spāre, kaut kur
tālumā iemaujas govs, kāds smel ūdeni no akas – skan akas vinda un spaiņi. Zāle
durās manās kailajās miesās... Karsts. Un pāri dzīvībai pulsē daba. Šis
pulsējums stāv pāri visam. Šis pulsējums rada sakārtotību mums apkārt. Es no
sava kailuma nekaunos, jo Dievs taču mūs ir radījis kailus. Viss pārējais nāk
no cilvēka stereotipiskajiem priekštatiem, no kādas svešas reliģijas varmācīgi
uzspiestajiem priekšstatiem.
Visos Latvijai nozīmīgākajos Latvijas
Valsts svētkos notiek tā saucamais ekumēniskais dievkalpojums, kurš tiek
pārraidīts pa televīziju un radio, bet nez kāpēc tik reti labs vārds netiek
raidīts dievturu virzienā. Ja mēs plašākai sabiedribai (it īpaši jauniešiem)
neskaidrosim dievturības būtību, mēs varam zaudēt saikni ar Latvijas vēsturi,
tās garīgo izpratni. Šī “garīgā izpratne” katram sākās ģimenē. Iepriekš
rakstītais būtībā nav izfantazēts tēlojums. Tik tiešām līdz savai pilngadībai
esmu pavadījis laukos. Pazīstu gan bites dzēlumu, gan tikko izsviesta medus
smaržu un tikko slaukta kazas piena gardumu.
Dievturības idejas grūti iemācīt
pilsētniekan, kam nav bijusi tiešā saskare ar dabu, zemi, laukiem. Un tomēr
šiem nezinātājiem ir jāstāsta, ka katrai tautai ir sava neatkārtojama reliģija,
kas ļoti cieši saistīta ar tās kultūru. Latviešu kultūras neatņemama
satstāvdaļa ir Dievturība, kuras dominanti mūsdienās cenšas mazināt lielās
reliģijas. Vislielākā no tām ir kristietība. Tajā es personīgi saskatu
vardarbību pret citādi domājošiem. Jā, mana vecā māte bija poliete. Kā jau visi
poļi, viņa bija ticīgā. Tajos tālajos laikos, kad vecā māte mira, bija
organizēts speciāls dievkalpojums, kurā zināmu iemeslu dēļ mēs, ģimenes locekļi
nedrīkstējām piedalīties. Bet tas neliedz man pieslieties dievturībai, jo tā ir
dzīves jēga – manas tautas garīgā vēsture.
