Īpatnēji... Bet man ir bail.... Bail no rītdienas? Domāju, ka „mazie” latvieši vairs nesaprot savu idenditāti. Iespējams, ka šeit, Latvijā, arvien dziļākas saknes laiž kristīgā ideoloģija. Vienmēr, kad nāk tuvāk kādi kristīgie svētki, sāk uzdarboties kristīgie aģitātori kā arī citu reliģiju pārstāvji. Starp citu – vai Ziemassvētki ir kristīgie svētki? Pie tam Latvijā!!!? Ļoti – pat ļoti šaubos
Nekur latviešu folkloras materiālos mūsu Ziemassvēki nesaistās ar Jēzus Kristus mācību. Vēl vairāk – mums pat atšķiras Ziemssvētku datumi. Bet, kad vācu krustneši iekaroja tagadējo Latvijas teritoriju – līdzi atveda arī kristīgo ticību. Lai pakļautu savai reliģijai vietējos ļaudis un izskaustu vietējās tradīcijas, kristīgā baznīca savu ideoloģiju piekārtoja senajiem pagānu svētkiem – apvienojot tos ar kristīgajiem svētkiem izmainot pat Ziemsvētku un citu latviešu svētku datumus, cenšoties izmainīt, arī to būtību! Šeit nestāstīšu mūžseno pasaku par Jēzus bērniņu, kurš Ziemsvētku naktī nācis pasaulē Jāzepa un „nevainīgajai” Marijai. Bet varbūt viņa bija tik „nevainīga”, ka nezinājā no kura Jēzus bērniņš bija dzimis?! Citu starpā esmu dzirdējis, ka Jezus dzimšanu ziemassvētkos ir nolemts svinēts tikai 354! gadā pēc šī notikuma, un viņš patiesībā esot dzimis pavasarī! Tad rodas jautājums – kāpēc viss tiek sagrozīts, pielāgots?
Kā zināms, kristiešiem pati galvenā grāmata ir bībele, kura būtībā ir ebreju jeb – kā tautā runā, žīdu tautas vēsture, kuras galvenais tēls ir Jezus Kristus. Jezus Kristus dzīve izklāstīta šeit četros evaņģelijos. Visi šo notikumu labāk vai sliktāk zin katrs no mums, vai vismaz esam dzirdējuši, tāpēc šoreiz šeit sīkāk nepakavēšos pie šiem mūžseniem jautājumiem. Iespējams, ka tā ir ebreju tautas folklora – tad kāpēc visām pasaules tautām šī folklora noteikti ir jāapgūst?!
Latviešiem Ziemassvētki – tas ir laiks, kad diena ir visīsākā, bet nakts visgarākā. Patiesībā latvieši svinēja saulgriežu svētkus, jo latviešu ikdienas dzīve bija ciešā saistībā ar Saules ritumu. Īstenībā jau saulgriežu īstā diena skaitās 22. decembris.
Ziemas svētki sabraukuši
Rakstītām kamanām;
Teciet, bērni, saņemiet
Basajām kājiņām.
Latvieši šajos saulgriežos svinēja saules atgriešanos ar masku gājieniem, izēšanās, dziesmām utt. Izsakoties īsāk, ļaudis priecājās par saulītes atgriešanos.
Rodas jautājums – kāpēc kristieši tik nievājoši izturas pret latviešu tradīcijām? Šīs tradīcijas garīgi vieno mūsu tautu, attīsta un pilnveido latviešu nacionālo kultūru. Varbūt tāpēc, ka latvieši ir garīgi spēcīga tauta, un grūti to kādam pakļaut?! ...
Diemžēl paši latvieši nezin, kas tā tāda dievturība ir. Daudzi domā, ka dievturību un latviešu reliģiju ieviesa Ernests Brastiņš pagājuša gadsimta trīsdesmitajos gados. Neapšaubu. Bet Ticība uz Dievu Latviešu tautā ir pastāvējusi gadsimtiem ilgi. Ernesta Brastiņa nopelns bija tas, ka viņš šo ticību uz Dievu apvienoja ar Daiņām par Dievu un folkloru, un definēja to par reliģiju. To pierāda senās latvju daiņas – vienmēr tajās kaut kur pa starpu pavīd Dievs, Laima un Māra, tiešā vārdā nenosaucot. Es dievturību izprotu kā latviešu dzīvesveidu, jo latvietis visos laikos bija cieši saistīts ar laukiem, dabas parādībām, un savu šīs Saules dzīvi viņš pakārtoja tām, t.i., latvietis dzīvoja pēc Saules kalendāra.
Personīgi man šķiet, ja mēs vairāk sekotu latviskajām garīgajām vērtībām, mums, latviešiem būtu daudz vieglāk pārvarēt šo un nākamās (domāju, ka šī nebūs pēdējā) krīzes. Ir nepieciešama katra indivīda pārliecība. Un Ziemassvētki ir pats īstākais laiks, kad varam kaut ko labu-gaišu vēlēties, jo sākot ar šo laiku pati saulīte ceļās augstāk un dienas kļūst gaišākas. Nauda ir laba lieta. Iesaku vairāk tiekties uz garīgumu - pašiem uz savu garīgumu. Šis „garīgums” ir nepieciešams katram no mums. Baznīcās šo garīgumu neatrast.
Un tomēr, es novēlu visiem gaišus un priecīgus Ziemassvētkus, un katram padomāt par to ceļu, kuru mēs ejam.
