Noliekam sveci, atkal sveci.
Par mums tuviem, par mums, tāļiem.
Vai tiešām šinī laikā,
Būs
arī man, kādreiz jāaiziet.
Noliekam sveci, atkal sveci.
Uz tā gaišā, platā ceļa.
Lai mūsu draugi un radi.
Neapmaldās.
Šinī ceļā man
Iešana būs viegla,
Jo Tur, jau,
Gaida
radi un draugi.
„Nē, pagaidi”,
Kāds mani bargi sauc.
„Tu vēl nevari
Viņiem līdzi, Iet”...
Viņiem līdzi, Iet”...
Šo
„gaišo ceļu” esmu pats piedzīvojis. Un tomēr esmu nācis atpakaļ – Dievs mani
nav pieņēmis, dāvājis dzīvību. Dzejolis tapis spontāni, Artim Kumsāram Veļos aizejot.