Bieži
man, dievturim, jāklausās par to, ka Latvija ir kristīgā zeme. Varbūt... Esmu
Latvijas nacionālās reliģijas – Dievturības piekritējs. Bet šoreiz nevēlos par
to runāt. Mani uzrunāja Laura Aglonieša raksts “Pārdomas Pāvestu gaidot!”, ko
viņš publicēja sociālā vietnē Facebook. Viņš raksta:
“Aglonas bazilika!
Skaļš nosaukums ne? Kā baznīca māca, Dievam visi cilvēki ir vienlīdzīgi. Bet ir
Aglonas bazilika! Pēc jau vairākkārtējām ekselencēm (kuri ir tik aizņemti, ka
uz parastā laja vēstulēm neatbild) u.c. baznīcas amatpersonām gadu garumā,
bazilika joprojām ir nepieejama bērniem ar ratiņiem un invalīdiem, par
Dievmātes altāra nepieejamību vispār nav ko teikt. Uzbrauktuves, kas ir
redzamas, neatbilst nekādiem būvnormatīvim
un ir nereāli invalīdu pavadošai personai
un māmiņai tikko pēc dzemdībām uzstumt tos ratiņus. Tālāk seko durvis.
Tās neaatbilst ratiņu platumam. Ir pienākusi tā diena, kad jāsāk rakstīt
sociālajos portālos. Priesterim to nesaprast, jo nav ne ratu, ne invalīdu.
Atrunas ka nav naudas? Nobrauktuvēm naudu saziedotu vienā rāvienā. Vajag tik
uzrunāt. Skumjii, bet fakts, ka dievkalpojumus nevar apmeklēt arī cilvēki, kuri
ir tikko dzimuši un invalīdi, ja nenoorganizē papildsspēkus tikt bazilikā,
Otrs!
Tualeti izbūvēja par desmitiem tūkstošiem, bet kā viņā tikt invalīdam? Jāiet
pie prāvesta pieteikt atejas apmeklējums? Un tas netiek risināts gadiem. Tikai
solījumi ka būs!
Nobeigumā.
Starp citu Rēzeknes katedrāle var lepoties ar to pašu ko Aglonā – nav pieejama.
Jautājums. Vai tas ir normāli, ka Latgales divas galvenās svētnīcas nav
pieejamas daudzus gadus??? Iespējas ir, tikai to neizmanto, jo pašiem tas nav
aktuāli! Varat mani nomētāt ar akmeņiem! Info”.
Šis
raksts būtībā uzskatāmi parāda baznīcu attieksmi pret cilvēkiem ar
invaliditāti. “Nākiet pielūgt jēziņu, bet baznīca nav pieejama...” Lai cilvēki
nāktu uz baznīcām, tām jābūt pieejamām cilvēkiem ar invaliditāti un vecāka
gājuma cilvēkiem
Biju
uzaicināts divas reizes uz baptistu draudzi kurā notika seminārs “Pasniegsim
roku”. Seminārs notika Pestīšanas templī. Semināra mērķis bija informēt par
cilvēku ar invaliditāti situāciju Latvijā un motivēt kristīgās draudzes apzināt
cilvēkus savā apkārtnē dzīvojošos cilvēkus ar invaliditāti, lai palīdzētu
uzlabot viņu dzīves kvalitāti un pastāstīt par jēzu kristu. Viss jau būtu
brīnišķīgi, bet kā lai tiek tajā baznīcā iekšā ratiņkrēslā, ja pie ieejas durvīm
ir pakāpieni, un iekšā vēl pakāpieni! Ar citu cilvēku palīdzību iekļuvu baznīcā,
bet pa iekšējiem pakāpieniem man bija grūti “uzrāpties”. Savu elektrisko
ratiņkrēslu man piespiedu kārtā jāatstāj pie ārdurvīm. Turklāt tualete bija
pirmajā stāvā. Un atkal bija jarāpjās gan augšā, gan lejā. Uz šo semināru biju
aizgājis divas reizes un sapratu, ka tur man nav ko darīt...
Nē. Šajā
rakstā es lasītājus nedomāju aģitēt uz kristīgo ticību. Tas būtu neprāts. Vēlos
šeit parādīt daudzu baznīcu attieksmi pret vecāka gājuma cilvēkiem un cilvēkiem
ar invaliditāti. Privātās sarunās esmu nācis pie secinājuma, ka baznīcu
pieejamību mēģina nodrošināt paši baznīcu pārstāvji, bet ne vienmēr viņi
konsultējas ar vides pieejamības ekspertiem.
Nepiederu
pie kristiešiem, bet patiesi – Man viņu žēl...
