Atkarība

Mēs visi esam atkarīgi no kaut kā. Cits no alkohola, cits no narkotikām, cits no televīzijas utt. Un ja šīs atkarības apvienojās vienā veselumā, tad ir cilvēks degradējies. Par vienu no tādām, it kā nevainīgām atkarībām uzskatu it kā nevainīgo televīzijas bezjēdzīgā skatīšanās. Ir cilvēki, kas to piekopj gadiem ilgi, nerēķinoties ar pārējiem ģimenes locekļiem. Var  piekrist, ka tie uzzina  visjaunāko informāciju kas notiek mūsu  sabiedrībā, politikā utt., taču šie cilvēki nekad nepadomā par tiem, kuri dzīvo viņam līdzās. Būtībā  viņiem paliek vienalga, kas notiek apkārt, pārstāj interesēties par saviem tuviniekiem un apkārtējo dzīvi. Pieļauju, ka televīzijas pārraides ir interesantas. Un tomēr. Lai cik interesantas būtu televīzijas pārraides, tās degradē indivīdu. Cilvēkam jābūt domājošam, kurš pilnvērtīgi piedalās sabiedriskajā dzīvē ar savu domu, stāju, idejām. Ar svešām idejām pasauli neuzcelsi.

Pilnīgi dabīgi, ka televīzija gatavo jaunus raidījumus, šovus, filmas, teātrus, utt., lai piesaistītu savu skatītāju. Un tas ir pats par sevi saprotams -  tas ir darbs cilvēku izvēlētajā profesijā. Un šie cilvēki strādā televīzijā, jo veidot raidījumus viņiem patīk – tā ir viņu profesija – profesionālā darbība. Zināmā mērā tie veido arī citu uzskatus. Skatīties šo cilvēku sagatavotos raidījumus televīzijā ir katra indivīda personisks lēmums. Pastāv arī izvēles brīvība - ko skatīties un ko ne.

Bet ko darīt, ja šī lēmuma nav? Šādiem cilvēkiem, manuprāt, praktiski ir vienalga, ko skatīties. Viņiem galvenais atrasties pie televizora. Iespējams, ka tā ir tikai aparāta skaņa. Tieši tā viņiem ir ar politiku. Tie tēlo sevi par lieliem politikas zinātājiem. Lamā saeimas deputātus, ka tie ir nekompetenti politikas veidotāji Latvijā ­– vienkārši lamā lamāšanas pēc. Tie ar mieru pat gulēt pie televizora, lai tikai to skatītos.

Ļoti iespējams, ka man arī ir atkarība no mūzikas un datora. Ja runājam par datorneatkarību, tad es uzskatu, ka man tas ir nedaudz savādāk. Esmu I grupas invalīds, un nespēju rakstīt ar roku. Tādēļ vairāk pavadu pie datora strādājot tiešo darbu, rakstot un klausoties labu mūziku. Par to, ko es saucu par labu un sliktu mūziku, variet izlasīt manā rakstā „Mūzika manī”. Vēl vairāk – mans tiešais darbs pamatā ir saistīts ar datorlietošanu, jo praktiski neko citu es nevaru darīt.

Daudz runā par narkomāniem, toksikomāniem, alkoholiķiem, datoratkarīgajiem utt. Bet nekur nav dzirdēts par atkarīgajiem no televīzijas, kas tagad raida visu diennakti. Un nerunās – jo tas diemžēl ir bizness...

Nevainīgais aliņš

Katru gadu mums, latviešiem, ir nacionālie tautas svētki – Līgo diena un Jāņi, kad vasara ir pilnbriedā. Šajā laikā visam dzīvajam piemīt visaugstākā enerģētika dabā. Tieši ap šo laiku vislabāk ievākt ārstnieciskos augus un dažādas tējas. Tiek mācītas līgodziesmas, parašas, un viss, kas saistīts ar svētku svinēšanu. Mēs zinām, ka šo svētku galvenie našķi ir alus un jāņusiers. Atsaucoties uz to, šie produkti tiek intensīvi reklamēti. Par cik alkohols ir lielā cieņā sabiedrībā, tam ir labs noiets Latvijas tirgū. Visos veikalos ir alkohola nodaļas, jo būtībā tas uztur veikalu tīklu. Mani nedaudz šokēja fakts, ka pirms pāris gadiem parādījās diezgan biedējoša statistika, ka Latvijā gada laikā katrs Latvijas cilvēks (ieskaitot zīdaini) izdzer 10,5 litus alkohola! Tuvojoties Līgo svētkiem, arvien intensīvāk parādās Jāņu siers un dažādi alus brūvējumi. Protams, garšīgāki nekā veikalā  Bet, galu galā, vai nav vienalga, kādā veidā apreibināties.

Mūsdienu tirgus ekonomijā bieži vien garīgums nav svarīgs, ka tik ir ko tirgot. Tieši tas pats attiecināms arī uz Radio2, kur vienā laidā raida dzērājdiesmas – tā saucamās „joku dziesmas”. Reklāmās arī skandina, lai pērk alu, sieru utt., lai tikai papildinātu uzņēmēju makus. Es, piemēram, dzīvojot pilsētvidē, Jāņus kā tautas svētkus neizjūtu. Dievturu mēģinājumi renovēt līgo svētkus gan Turaidā, gan Krūzēs ir atbalstāmi pasākumi, lai gan arī šie ir masu pasākumi. Šo pasākumu galvenie mērķi ir parādīt sabiedrībai, kā vajadzētu svinēt Līgo svētkus un Jāņus latviski. Līgošana ar Raimondu Paulu arī nav īsti pieņemama. Raimonds Pauls ir Latvijā un pasaulē atzīts estrādes komponists, un viņa lauciņš ir estrādes dziesma. Pauls savas programmas veido kā estrādes šovus, kuros dominē vāciskais šlāgeris. Mūsdienu galvenā šlāgerdziesmu tēma ir dzeršanas kultivēšana un meitu mīlēšana. Iespējams, ka tas nāk no Vāczemes, jo klausoties vācu šlāgerdziesmas, rodas šāds iespaids. Arī mūsu radiokanālā Radio2 tiek raidītas šāda veida (lētās) dziesmiņas, apdullinošajos modernajos ritmos, ka pat melodiju nedzird. Un, kad virsū vēl uzdzer kādu aliņu... Baigais kaifs... Pieļauju, ka tas pats notiek arī Salacgrīvā – Positivus festivālā.

Dīvaini. Nesen atpakaļ masu mēdijos izvērtās diskusija – Vai alus ir jāpielīdzina alkoholiskajiem dzērieniem?! Kas tas vispār par jautājumu? Jā, alus ir alkoholiskais dzēriens. Neskatoties uz to Latvijā, vairojas alus darītavas, un tās atbalsta ar masu mēdiji. Iespējams, var rasties jautājums – kāpēc? Gluži vienkārši, šeit veidojas apburtais loks. No vienas puses, žurnālistiem jārunā par alkohola kaitīgumu, no otras puses tā ir pasakaina peļņa. Daļa no tās arī tiek arī masu mēdijiem. Šī iemesla dēļ masu mēdijiem ir grūti atteikties no šīs „zelta āderes”.

Kristieši Jāņus uzskata par nodzeršanas svētkiem, Daļēji tam var piekrist. Bet nekādi nevaru piekrist tam, kā reiz piedāvāja Jānis Pujāts. Savā laikā viņš ieteica Jāņos svinēt Jāņa Kristītāja dienu. Tā ļaudis vairāk pievērstos kristīgai reliģijai un baznīcai, un tā mazinātu alkoholismu un nodzeršanos tautā. Savos neapzinīgajos izteikumos viņš aģitē uz kristīgo baznīcu, konkrēti uz katoļu ticību.

Manuprāt, Jāņi ir lielākie Latviešu tautas svētki, un tie nekādā veidā nav saistāmi ar kristīgo reliģiju, kura daudzējādā nozīmē ir dogmatiska. Mūsdienās ļaudis, pateicoties urbanizācijai, ir atsvešinājušies no dabas, un neizjūt sevi kā dabas sastāvdaļu. Latviešu kalendārs ir balstīts uz dabas ritiem un to cikliskumu, ko mūsdienu cilvēks, apkrāvies ar mūsdienu labumiem, neizprot. Lai to labāk izprastu, būtu jāpievēršas tautas folklorai. Manuprāt, dainās, pasakās, ticējumos ir skaidri pateikts tautas uzskats par latviešu tautas pamatvērtībām – Dievu, Laimu un Māru. Žēl vienīgi tas, ka šīs galvenās pamatvērtības tiek aizstātas ar Bībeles dogmām.

Alus reklāma vēl ilgi pie mums tiks plaši kultivēta. Mūsu garīgā apziņa vēl līdz tai nav nonākusi, lai atteiktos no dažādām baudām – neesam vēl iemācījušies atšķirt labo no ļaunā.

Un tomēr...:

Sieru sēju ritenī,

Alu lēju kanniņā,

Savu pašas istabiņu

Rozītēm izkaisīju.

LĪGO!

Saules akmens

Staigājot gar jūras krastu

Lasu dzintariņus mazos.

Te viens, te otrs.

Te vesela sauja sanāk.

Saules akmens – kāds man saka,

Jūras velte – cits vēl iebilst.

Jūras akmens – Dzintargabals,

Es tam saku.

Nikam

Nekā vairs nava,

Tik ziedu guba smagā.

Tik dvēselīte mana

Kaut kur tepat vēl

Lidinās.

Kam man šie ziedi,

Kuri vasaras saulē kalst.

Atstājiet tikai

Dvēselīti manu -

Tā vienīgā pieder man.

Nu dvēselīte mana,

Dzīves purvus izbridusi.

Piekususi, nogurusi.

Nāk iz manām lūpām dzīvoties,

Ej, nu, manu dvēselīt,

Pie Dieviņa ciemoties.

Gaidi mani, drīzi nākšu.

Dieva priekšā lepni stāt...

Leģenda

Ir piektdiena, kuru kristieši dēvē par Lielo piektdienu. Neesmu kristietis, un, cerams tas nebūšu nekad. Un tomēr, šis ir nosacīti pārdomu laiks, kad varu nedaudz apsēsties, un apdomāt. Tikko ir aizgājis Veļu saulē dižais līvs, Atmodas laika aktīvists, Triju zvaigžņu ordeņa kavalieris Dainis Stalts (1939. gada 3. janvāris - 2014. gada 12. aprīlis). Līdz ar viņa aiziešanu man arvien biežāk šķiet, ka aiziet vesela paaudze, ar ko biju cieši saistīts.

Izrādās, ka Dainis Stalts savulaik studējis bioloģiju Latvijas Universitātē un absolvējis arī Lietišķās mākslas vidusskolu. Ilgus gadus bijis Etnogrāfiskā Brīvdabas muzeja galvenais speciālists folkloras jautājumos, ekspedīcijās apceļojot visu Latviju. Dainis Stalts 1976. gadā nodibināja pirmo Latvijas folkloras ansambli „Skandinieki”, kuru pats arī ilgus gadus vadījis. Jau no paša sākuma „Skandinieki" par savu mērķi izvirzījuši nevis tukšas popularitātes gūšanu, bet gan folkloras kustības un nacionālās pašapziņas ideju iedzīvināšanu visā Latvijā. Tas bija Nevardarbīgās pretošanās kustības  sākums Latvijā.

Nebūtu pārspīlēti teikt, ka atmodai Latvijā lielā mērā ir saistītas tieši ar Daiņa un Helmī Staltu sejām. Dokumentālajos arhīvu kadros iemūžināts stalts pāris tautastērpā, kas ar saviem domubiedriem Skandiniekos un tolaik mazajiem bērniem lepni gāja visiem pa priekšu kā viena liela ģimene, atdodot cilvēkiem zaudētās harmonijas un stabilitātes sajūtu. Latvijai liktenīgajā 1988.gadā Dainis Stalts kļuva par atmodas Saucēju vārda tiešā nozīmē. Latvijā pirmoreiz notika Starptautiskais festivāls Baltica. Staltam tajā ir īpaša loma. Nezinot, kāda būs reakcija, Stalts bija sagādājis veselus trīs karogus, un to nebija pat teicis pasākuma organizatoriem - dzejniecei Mārai Zālītei un režisoram Pēterim Pētersonam. Tā Sporta pils centrā 1988.gadā pēc ilgajiem okupācijas gadiem atkal tika pacelts sarkanbaltais karogs.

Kāds sakars ar Staltu ģimeni man? Ar vienu vārdu sakot – koleģiāls. Pirmo reizi viņus sastapu Rīgas 14. vakara (maiņu) vidusskolā, kurā es mācījos. Izrādās, arī Helmī, Daiņa sieva ir mācījusies šajā vakarskolā! Šajā skolā „Skandinieki” sarīkoja labu pasākumu, parādot latviešu tautas tradīcijas. Tas bija pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu sākums, kad par nacionālo pašapziņu vēl nedrīkstēja atklāti runāt. Un tomēr runāja – caur puķēm. Jau toreiz sapratu, ka man ejams tautiskais ceļš pie Dieva, jo šis ceļš sevī slēpj neaprakstāmas bagātības. Jau toreiz manī izraisīja diskomfortu starp kristīgo reliģiju un latvisko dzīvesziņu. Uz šīm pārdomām mani pamudināja Staltu ģimene un vēlāk uzaicinātais Romāns Pussars, kuri zemtekstā uzstāšanās laikā, būtībā stāstīja par dievturību.

Pēc atmodas, kad sāku tirgot avīzes, man par lielu izbrīnu sāka nākt pirkt avīzes Latvijā redzami cilvēki, arī Dainis. Tā arī man izveidojās tuvāks kontakts ar Daini. Daudz reižu bijām kopā dažādos folkloras pasākumos, koncertos, utt. Mani vienmēr ir interesējusi folkloristika, un Dainis bija mans garīgais virzītājspēks. Secinājums tam bija, ka inteģentālākā sabiedrības daļa aiz parasta avīžnieka-invalīda redzēja daudz vairāk. Un Dainim svarīgākais, manuprāt, galvenais bija padarītais darbs un tā rezultāts. Atceros, ka liels bija Daiņa sašutums, kad mani neielaida sarīkojumā „Pulkā eimu, pulkā teku”, kurā izvērtēja jauniešu folkloristu uzstāšanās Latviešu biedrības namā. Ar Dāvi, Daiņa dēlu arī esmu diezgan draudzīgās attiecībās. Dāvi atceros gandrīz no viņa dzimšanas. Man prieks, ka Dāvis turpina sava tēva Daiņa iesākto ceļu. Godīgam politiķim šodien būt ir grūti. Godīgi sakot, man ir liela cieņa pret visu Staltu ģimeni.

Un tomēr atrodas tādi cilvēki, kuri uzskata, ka folkloras grupa „Skandinieki” ir veidojušies komunistu aizsegā. Par šiem cilvēkiem mēdzu tikai pasmīnēt. Arī mans tēvs bija komunists tikai tāpēc, lai strādātu institūtā un nodarbotos ar zinātnisko darbu. Bet tas ir cits stāsts citai reizei.

Nolieksim galvu dižā vīra, ģimenes tēva, līva, folklorista, politiķa, un..., mana drauga priekšā...