Atteikums

Noliekam sveci, atkal sveci.

Par mums tuviem, par mums, tāļiem.

Vai tiešām šinī laikā,

Būs arī man, kādreiz jāaiziet.

Noliekam sveci, atkal sveci.

Uz tā gaišā, platā ceļa.

Lai mūsu draugi un radi.

Neapmaldās.

Šinī ceļā man

Iešana būs viegla,

Jo Tur, jau,

Gaida radi un draugi.

„Nē, pagaidi”,

Kāds mani bargi sauc.

„Tu vēl nevari
Viņiem līdzi, Iet”...

Šo „gaišo ceļu” esmu pats piedzīvojis. Un tomēr esmu nācis atpakaļ – Dievs mani nav pieņēmis, dāvājis dzīvību. Dzejolis tapis spontāni, Artim Kumsāram Veļos aizejot.

Rudens – Veļu laiks

Man aiz loga sāk dzeltēt lapas. Nedaudz līņā. Ir patīkama apmākusies rudens diena. Man rokās ir pāris kastaņu, kurus es atradu, staigājot pa kādu no Rīgas parkiem. Šie kastaņi mani aizved tālu bērnības zemē, kad man pie virtuves loga auga milzīgs kastaņkoks. Pavasaros tas ziedēja milzīgām ziedu vālēm. Ja kāds prasīja, kur tu dzīvo, varēju teikt – pie tā milzīgā ziedošā kastaņkoka. Un neviens neapmaldījās. Rudeņos, savukārt no tā krita gatavie kastaņi, bumbodami mājas jumtu. No rītiem bija pilna sēta adataino kamolīšu. Dažs labs no tiem jau bija atsprādzis vaļā, rādīdams savu brūno augli – nākamo kastaņkoku, apliecinot savu nemirstību, turpinājumu.

Tas pats ir ar ļaudīm – bērni ir vecāku turpinājums. Veļu laiks, tāpat kā latviskā dzīvesziņa, man saistās vairāk ar laukiem. Bērnības vasaras esmu pavadījis savas mammas lauku mājās, un astoņus mācību gadus mācījos lauku skolā. Iespējams, ka tādēļ latviešu dievestību izprotu daudz dziļāk, nekā dažs labs pilsētnieks. Reizēm man pat bail iet uz kādu daudzinājumu, jo vīķšējs it kā man saka priekšā savas izjūtas, bet tās nav manas!

Visvairāk man iespiedusies atmiņā Raiskuma skola, kurā mācījos, dzīvoju un ārstējos astoņus mācību gadus. Šo laiku mani vienmēr atsauc atmiņā Raimonda Paula dziesma „Ziemas vakars” Edgara Zvejas izpildījumā. Vienmēr iztēlē redzu netālo bērzu birzi ieskautu miglā. Kas to lai zin’, varbūt tie arī bija šie veļi, kuri mani jau toreiz uzrunāja.

Kopš tā laika jau pagājis liels laika posms, bet daudz no it kā „nebūtiskiem” dzīves sīkumiem man iespiedies tik dziļi atmiņā, it kā tie būtu notikuši vakar. Daudzi no maniem draugiem, arī mani vecāki ir aizgājuši Veļos. Tā laikam ir tā nemitīgā dzīves sūtība – atjaunojums. Veciem ļaudīm jānodod savas zināšanas jaunajiem, lai tie varētu šīs zināšanas papildināt un nest tautā un savos bērnos.

Ņem, bāliņ, padomiņu,

No veciem ļautiņiem.

Vecajiem ļautiņiem

Dieviņš deva padomiņu.

Ko mums nozīmē Veļu laiks? Tas ir pārdomu laiks. Bet - varbūt tā ir cieņa pret mūsu aizgājējiem, pirmkārt pret saviem vecākiem. Varbūt tajā slēpjas mūsu dzīves jēga...

Gribu būt individualitāte

Atvaļinājuma laikā intereses dzīts pēc kolēģes uzaicinājuma biju aizbraucis uz Talsiem, kur notika reliģisks seminārs. Par šo semināru var lasīt manā iepriekšējā blogā – tuvāk nepakavēšos.

Šī raksta galvenā doma – kā cilvēka ar invaliditāti varētu „piespiest” sabiedrību pieņemt sevi kā indivīdu, nevis kā invalīdu. Lai gan bieži piedalos semināros un diskusijās, pats nekad nerunāju, jo man ir runas traucējumi, un cilvēki, ar kuriem retāk komunicēju, mani verbāli nesaprot. „Sirdsbalss” man arī zināmā veidā bija pārbaudījums, jo ar semināra dalībniekiem tikos pirmo reizi. Semināra rīkotāja baidījās par psiholoģisko nesaderību starp mani un pārējiem klausītājiem... Jā, atkal šeit ieskanas šis psihoģiskais moments – es un viņi. Iespējams, ka invalīdiem pašiem vairāk jāiet sabiedrībā, jāmēģina izpausties. Tad arī ar viņiem daudz vairāk komunicēs. Un tomēr, kā man šķiet, šī semināra laikā tiku uzņemts kā „savējais”. Vispār bieži vien es savus kolēģus it kā piespiežu uzņemt sevi par savējo, kad uzskatu, kā kādā jautājumiem, par kuriem dotajā brīdī tiek diskutēts, esmu zinošāks par citiem. Bieži vien manas replikas paliek it kā gaisā karājoties. Kādam šķiet, ka es par lēnu runāju, neskaidri runāju, cits nevēlas izprast manu domu pamatjēgu. Bet, tiklīdz klausītāji sāk saprast manas domas pamatjēgu, tā sāk ar mani runāt citu valodu.

Ļoti iespējams, ka esmu kā „dadzis” sabiedrības acīs, jo nekad neesmu pakļāvies citu cilvēku ietekmei. Tieši tas ir visgrūtākais cilvēka dzīvē – nepakļauties masu psihozei. Manuprāt, cilvēks no malas, pieņemsim, aicinot uz baznīcu, nodara otram cilvēkam milzīgu ļaunumu. Katra indivīda iekšējā pasaule ir atšķirīga, un citu domu uzspiešana var būt pat kaitīga. Ja cilvēks ir izvēlējies savu garīgu ceļu dzīvē, un to vēl mēģina „pārliecināt”, ka viņa ceļš ir gājis nepareizo ceļu dzīvē – būtībā tas šķoba ticību sev un saviem spēkiem.

Cilvēkam kā indivīdam ir vajadzīgs darbs un garīgās izpausmes. Vairums ļaužu šīs garīgās izpausmes meklē baznīcās. Bet mēģināsim ieskatīties sevī. Vai mums savas dzīves laikā jāaptver Visa pasaule un jākopē savs biedrs un draugs? Es to nevēlos. Es gribu būt individualitāte.

Sirdsbalss

Šogad es beidzot iedrošinājos aizbraukt pie Kanādā dzīvojušas dievtures Marutas Voitkus-Lūkinas uz viņas rīkoto garīgo semināru „Sirdsbalss”, kurš notika Marutas iegādātajā īpašumā Latvijā „Birzes” pie Talsiem. Tās bija interesantas sarunas par dievturību. Šogad tās notika jūlija vidū trīs neaizmirstamas dienas. Biju nolēmis piedalīties, jo mani visu mūžu interesējusi latviskā garīgā izaugsme, kuru, manuprāt, var piepildīt tikai un vienīgi dievturība. Par to es neiedziļināšos, jo esmu rakstījis jau iepriekš. Jau labu laiku savā „draugiem.lv” dienasgrāmatā Maruta informēja par sevis rīkoto garīgo saiešanu „Sirdsbalss”. Tās bija interesantas sarunas par dievturīgām tēmām. Mani personīgi tās ļoti interesē, jo šo vienīgo latviešu reliģiju piekopju jau no pagājuša gadsimta astoņdesmitajiem gadiem. Būtībā šo rakstu mani iedvesmoja uzrakstīt Marutas dienasgrāmata.

Pēc pārrunām Maruta savā dienasgrāmatā „draugiem.lv” raksta: „Biju iedrošinājusi atbraukt no Rīgas cilvēku, kuram ir lielas, nē, milzu klapatas pārvaramas, pārvietojoties no soļa uz soli. Viņš ir garā stiprs, možs un šķietami bezgalīgas gribas mistikas iedvesmots, bet kā viņš to pats apzinās ar savām elpas un runas grūtībām (jā, tas vēl piedevām, nepietika liktenim ar pārvietošanās spēju atņemšanu!) un mazliet sirsniņa drebēja, jo ir reizēm tā, ka nāk klāt viegli neapjaustais faktors – cilvēku nesaderīgās auras.”

Lasot šo dienasgrāmatu, man radās pārdomas par invalīdu vietu sabiedrībā. Vai es bieži vien nelaužos tur, kur durvis ir aizslēgtas. Man joprojām ir „iedvesta” apziņa, ka esmu invalīds – cilvēks ar kustību traucējumiem, bet „Apeirons” man ir iedrošinājis domāt „savādāk”. Manuprāt, invalīdi jeb cilvēki ar kustību traucējumiem ir tādi paši sabiedrības locekļi kā „pārējie”, bet tajā izveidojies šis jēdziens „savādais”. Varbūt sabiedrība baidās no šiem „savādajiem?” Tādos semināros, kā „Sirdsbalss” un līdzīgos nav svarīgi, kāds tu esi, bet gan kopīgā doma. Šajā gadījumā mūs vienoja Dievturība – un, kā es uzskatu, ka tā ir vienīgā latviešu nacionālā reliģija, kura būtu jāiepazīst katram latvietim.

Iespējams, kā kādu esmu iedrošinājis par sevi domāt savādāk, bet lai nu paliek tas katram uz paša sirdsapziņas. Bet, ja kādu esmu mainījis, un, kā Maruta raksta: „... varbūt daļu no Gunāra drosmes viņi (semināra dalībnieki) aiznesa sev līdzi, paši kļuvuši mazliet drosmīgāki sevī.”, būšu pateicīgs vienīgi un tikai Marutai Voitkus-Lūkinai.

Mūzika manī

Nezinu. Mani visu mūžu ir saistījusi mūzika – laba mūzika. Ko mēs saucam par „labu mūziku”? Laba mūzika skan katrā no mums. Starp citu, klusumā arī ir mūzika – vismaz es to saklausu. Strādājot ar saviem rakstu darbiem, nevaru iedomāties būt klusumā. Visinteresantākais notiek tad, kad mūzikai skanot vari ieiet savā darbā tā, ka pazūd realititāte. Tu nedzirdi mūziku, bet ieej savā rakstu darbā, un dzīvo nereālu dzīvi. Šādai, it kā meditācijai man palīdz klasiskā mūzika un, kā es nosauktu – „gandrīz klasika”. Pie šādas mūzikas es pieskaitītu arī džezu. Te pirmām kārtām jāmin Luiju Ārmstronga (Louis Armstrong) un Ellu Ficdžeraldu (Ella Fitzgerald). To jau var uzskatīt par patiesu vieglās mūzikas klasiku. Šeit nerunāšu par tādiem grandiem kā Bītli vai „The Rolling Stones”. Tie, šodien, manuprāt, skaitās vieglās mūzikas klasika. Līdz viņiem nebija neviena tik spoža vieglās mūzikas zvaigzne. Arī Vangeļa (Vangelis) un Žāra (Jean Michell Jarre) mūzika man palīdz strādāt un dzīvot.

Man agrāk patika arī latviešu iestādes mūzika. Bet, jo vecāks kļūstu, jo vairāk atgriežos pie klusuma – klusuma un melodiskuma mūzikā. Tādu atpūtu „Latvijas Radio 2” neatrast. Šķiet, ka jaunatne, vismaz daļa no tās ar to ir apradusi. Vieglajā mūzikā pašlaik dominē ritms, melodiju mēģina izdziedāt dziedātājs. Vienam otram tas arī izdodas. Man šķiet, ka vairums izpildītāju savu dziesmu no sevis it kā izspiež – tas man šķiet nedabīgi – samāksloti. Bērnībā es īsti neuztvēru sava papa vārdus. Viņš teica, jo labāka skaņas aparatūra, jo labāks dziedātājs. Tā ir patiesība. Visa vieglās mūzikas industrija ir atkarīga no skaņas iekārtām. Tās arī var pilnībā izmainīt dziedātāja balsi. Jocīgi, bet man šodien trūkst labas estrādes mūzikas, piemēram, tādas, kāda bija Aļņa Zaķa vadītā Latvijas televīzijas un radio estrādes orķestra mūzika

Runājot par Latvijas radio, it īpaši Radio2, nesaskatu nekādu skaistumu. Brīvajā Latvijā ir atļauts reklamēties visiem kaktu muzikantiem, un tie „cep” savas jēlās „dziesmiņas”, kuras ar lielāko prieku pieņem Radio2, un dzenā tās līdz apnikumam. Toties latviešu tautas dziesmas četros mūsu Latvijas radiokanālos neatrast. Kādā privātajā sarunā mans sarunas biedrs izteicās, ka tautasdziesma nav komerciāli izdevīga. Bet dzērājdziesma gan!

Drīz jau nāks vasaras lielākie svētki – Jāņi. Būs arī mūzikas pārpilnam. Būs papardes zieda apdziedāšana. Es nevēlētos dzirdēt tos banālos jokus par seksu, papardes ziedu un dzeršanu. Pagājušo gadu uz Jāņiem Radio2 un radio SWH vispār nebija klausāmi, jo šajos kanālos dominēja dzērājdziesmas. Atliek tikai brīnīties, ka esam visbagātākā valsts pasaulē ar savām tautasdziesmām un tradīcijām, bet masu mēdījos tās tikpat kā neskan. Kāds man teica – tās komerciāli nav izdevīgas. Mēs pieņemam citu tautu kultūras, kas ir komerciāli izdevīgas, toties no pašu tradicionālās kultūras atsakāmies!