Pārdomas par baznīcu pieejamību

Bieži man, dievturim, jāklausās par to, ka Latvija ir kristīgā zeme. Varbūt... Esmu Latvijas nacionālās reliģijas – Dievturības piekritējs. Bet šoreiz nevēlos par to runāt. Mani uzrunāja Laura Aglonieša raksts “Pārdomas Pāvestu gaidot!”, ko viņš publicēja sociālā vietnē Facebook. Viņš raksta:

“Aglonas bazilika! Skaļš nosaukums ne? Kā baznīca māca, Dievam visi cilvēki ir vienlīdzīgi. Bet ir Aglonas bazilika! Pēc jau vairākkārtējām ekselencēm (kuri ir tik aizņemti, ka uz parastā laja vēstulēm neatbild) u.c. baznīcas amatpersonām gadu garumā, bazilika joprojām ir nepieejama bērniem ar ratiņiem un invalīdiem, par Dievmātes altāra nepieejamību vispār nav ko teikt. Uzbrauktuves, kas ir redzamas, neatbilst  nekādiem būvnormatīvim un ir nereāli invalīdu pavadošai personai  un māmiņai tikko pēc dzemdībām uzstumt tos ratiņus. Tālāk seko durvis. Tās neaatbilst ratiņu platumam. Ir pienākusi tā diena, kad jāsāk rakstīt sociālajos portālos. Priesterim to nesaprast, jo nav ne ratu, ne invalīdu. Atrunas ka nav naudas? Nobrauktuvēm naudu saziedotu vienā rāvienā. Vajag tik uzrunāt. Skumjii, bet fakts, ka dievkalpojumus nevar apmeklēt arī cilvēki, kuri ir tikko dzimuši un invalīdi, ja nenoorganizē papildsspēkus tikt bazilikā,

Otrs! Tualeti izbūvēja par desmitiem tūkstošiem, bet kā viņā tikt invalīdam? Jāiet pie prāvesta pieteikt atejas apmeklējums? Un tas netiek risināts gadiem. Tikai solījumi ka būs!

Nobeigumā. Starp citu Rēzeknes katedrāle var lepoties ar to pašu ko Aglonā – nav pieejama. Jautājums. Vai tas ir normāli, ka Latgales divas galvenās svētnīcas nav pieejamas daudzus gadus??? Iespējas ir, tikai to neizmanto, jo pašiem tas nav aktuāli! Varat mani nomētāt ar akmeņiem! Info”.

Šis raksts būtībā uzskatāmi parāda baznīcu attieksmi pret cilvēkiem ar invaliditāti. “Nākiet pielūgt jēziņu, bet baznīca nav pieejama...” Lai cilvēki nāktu uz baznīcām, tām jābūt pieejamām cilvēkiem ar invaliditāti un vecāka gājuma cilvēkiem

Biju uzaicināts divas reizes uz baptistu draudzi kurā notika seminārs “Pasniegsim roku”. Seminārs notika Pestīšanas templī. Semināra mērķis bija informēt par cilvēku ar invaliditāti situāciju Latvijā un motivēt kristīgās draudzes apzināt cilvēkus savā apkārtnē dzīvojošos cilvēkus ar invaliditāti, lai palīdzētu uzlabot viņu dzīves kvalitāti un pastāstīt par jēzu kristu. Viss jau būtu brīnišķīgi, bet kā lai tiek tajā baznīcā iekšā ratiņkrēslā, ja pie ieejas durvīm ir pakāpieni, un iekšā vēl pakāpieni! Ar citu cilvēku palīdzību iekļuvu baznīcā, bet pa iekšējiem pakāpieniem man bija grūti “uzrāpties”. Savu elektrisko ratiņkrēslu man piespiedu kārtā jāatstāj pie ārdurvīm. Turklāt tualete bija pirmajā stāvā. Un atkal bija jarāpjās gan augšā, gan lejā. Uz šo semināru biju aizgājis divas reizes un sapratu, ka tur man nav ko darīt...

Nē. Šajā rakstā es lasītājus nedomāju aģitēt uz kristīgo ticību. Tas būtu neprāts. Vēlos šeit parādīt daudzu baznīcu attieksmi pret vecāka gājuma cilvēkiem un cilvēkiem ar invaliditāti. Privātās sarunās esmu nācis pie secinājuma, ka baznīcu pieejamību mēģina nodrošināt paši baznīcu pārstāvji, bet ne vienmēr viņi konsultējas ar vides pieejamības ekspertiem.

Nepiederu pie kristiešiem, bet patiesi – Man viņu žēl...

Invalīdu sporta sākums pasaulē un Latvijā

Paralimpiskā sporta kustība aizsākusies 1948. gadā, kad neiroķirurgs Ludvigs Gūtmanis (Ludwig Guttmann) noorganizēja sacensības loka šaušanā cilvēkiem ar dažādām invaliditātēm. Tas bija sākums paralimpiskai kustībai, kas sākotnēji sākusies kā rehabilitācija 2. Pasaules kara ievainotajiem, taču jau 1960. gadā pāraugusi par pirmajām Paralimpiskajām spēlēm pasaules vēsturē. Pielāgotais sports iedalās paralimpiskajos un neparalimpiskajos sporta veidos. Par paralimpisko pielāgoto sportu sauc loka šaušanu, vieglatlētiku, badmintonu, boccia, kanoe airēšanu, riteņbraukšanu, golbolu (goalball), džudo, para poverliftingu, airēšanu, šaušanu, sēdvolejbolu, para peldēšanu, galda tenisu, teakwando, triatlonu, ratiņbasketbolu, paradejošanu, ratiņpaukošanu, ratiņregbiju, ratiņtenisu, biatlonu, snovbordu, ratiņkērlingu, para hokeju, para kalnu slēpošanu, distanču slēpošanu. Pie neparalimpiskajiem sporta veidiem pieskaitāmi tādi sporta veidi kā burāšana un stājhokejs.

Latvijā paralimpiskā sporta pirmsākumi meklējami 20. gadsimta 80-tajos gados, kad Jānis Iluss kopā ar domu biedriem dibināja Vislatvijas invalīdu sporta klubu “Optimists”.

Invalīdu kustība Latvijā sākās 1983. gadā ar invalīdu sportu, kad trīs invalīdi – Juris Nesenbergs, Jānis Kaktiņš un Jānis Iluss, piedaloties laikraksta “Padomju Jaunatne” korespodentei Selgai Amatai devās tālajā ceļā ar personīgajām automašīnām uz Igaunijas PSR IV spartakiādi invalīdiem Haapsalas pilsētas apkaimē. Piedalījamies arī paši sacensībās visos sporta veidos. Rezultāti nebija peļami – 2 otrās vietas un 6 trešās vietas. Igaunija bija pirmā no bijušās padomijas republikām, kura aizsāka invalīdu sporta kustību bijušajā Padomju Savienībā. 1983. gada oktobrī vēl reizi delegācija triju cilvēku sastāvā devās uz Igauniju, Šajā reizē, vārda tiešā nozīmē – pieredzes iegūšanai. Piedalījāmies arī treniņu nodarbībās Piritas Olimpiskajā centrā, kurš pieejams invalīdiem katru svētdienu trīs stundas.

1984. gada janvārī notika pirmā plašāka mēroga sanāksme, kurā piedalījās lpsr Sociālās nodrošināšanas ministra vietnieks Dakša, lpsr Ministru padomes fksk organizātoriskās sporta pārvaldes priekšnieks Alksnītis, Ortopēdijas un protezēšanas centra direktors Romonovskis, centra ārste dr. Neimane, Valsts Fizkultūras institūta sporta medicīnas katedras vecākais pasniedzējs Strēlis, Bauskas rajona kolhoza “Uzvara” pārstāvis Reniņš, pārstāvji no Rīgas radiokluba un citām organizācijām, kā arī invalīdu aktīvs. Tika apspriestas invalīdu sporta problēmas Latvijā. Sanāksmē tika izveidota orgkomiteja, kura uzsāka savu darbību sabiedriskā sporta kluba izveidošanā. Tika izveidoti sakari ar dažādām sporta organizācijām.

Invalīdu Sporta Klubs (ISK) „Optimists” dibināts 1984. gada 14. septembrī. Kluba valdi ievēlēja 10 cilvēku sastāvā. 1985. gada 30. septembrī basb „Daugava” Rīgas pilsētas padomes prezidijs apstiprināja isk  „Optimists” statūtus. Par valdes priekšsēdāju apstiprināja Jāni Ilusu.

25. februārī kolhoza “Uzvara” autoklubs uzaicināja pirmo reizi mūs – invalīdus, piedalīties autorallijā “Uzvara – 84”. Piedalījās deviņas ekipāžas 18 cilvēku sastāvā. Pirmo vietu ieguva Jānis Iluss un Sandra Skaistkalne ar automašīnu “ZAZ 968”, otro vietu - Timofejs Lavronovs un Māra Pūpola ar automašīnu “zaz 968”, trešo vietu – Juris Allers un Valdis Pētersonos ar automašīnu “zaz 968”. Pēc tam sekoja ekipāžas ar automašinām “Moskvčs”. Aprīļa vidū bijām uzaicināti uz Bauskas rajona čempionātu autosprintā, kurā piedalījās astoņas ekipāžas 16 cilvēku sastāvā.

26. – 27. maijā sporta bāzē “Priedkalne” tika sarīkotas pirmās Rīgas pilsētas invalīdu sporta spēles, kuru sarīkošanai lielu palīdzību sniedza basb “Daugava” rpp. Spota spēlēs piedalījās viesi no Igaunijas, Kazahijas, Moldāvijas un Krievijas. Jāatzīmē, ka interese par sacensībām bija ļoti liela. Sacensības bija arī plaši atspoguļotas toreizējos masu mēdijos. Ja man atmiņa neviļ, šajās sacensībās piedalījās ap 250 sportistu.

Mani pašu invalīdu sportā iesaistīja bijušais klases biedrs Valdis Kalniņš. Toreiz vēl pēdējos gadus bija Padomju Savienība, kad viss bija deficīts. Man jau bija ļoti laba vācu! rakstāmmašīna “Optima”, kuru mamma dabūja pa lieliem blatiem. Tā es kluba eksistences sākumā rakstīju dažādus darbiņus. Ja nemaldos, 1986. gadā kāda dāma saņēma specbalvu par kluba nosaukuma “Optimists” ieteikšanu. Pirmās sacensības, kurās es piedalījos, bija autorallijs, kurā biju slepenais tiesnesis. Ar laiku man parādījās interese par dambreti un kādās sacensībās “Optimistā” paliku pēdējā vietā, un 1988. gada 12. maijā sāku iet uz Rīgas dambretes klubu, bet tas ir cits stāsts...

Deviņdesmitajos gados invalīdu sports tika dalīts spēju grupās, un šis sistēmas ietvaros es savā grupā biju ar tādu grupu vienīgais Latvijā. Sakarā ar to sāka zust interese par invalīdu sportu vispār – 2005. gadā no tā aizeju vispār priekšroku dodot dambretei.