otrdiena, 2021. gada 30. novembris

Ceļā uz gaismu

Katru gadu pēc Latvijas valsts svēkiem kopš mūsu valsts neatkarības atgūšanas iestājas bēru laiks! Daudzi mani uzskatīs par jukušu, bet paskatieties paši. Visapkārt tirgo mazus kapu vainadziņus ar četrām svecītēm. Es kādreiz ar labi pzīstamu puķu tirgotāju pajokoju: “Kādām bērēm tu gatavojies?” Lai izzinātu ko vairāk par Adventa vaiņagu, sāku meklēt internetā. Viens no dīvainākajiem apgalvojumiem ir, ka Advente un Ziemassvētki ir krististiešu svētki!. Šim apgalvojumam piekrītu tikai daļēji. Ziemassvētki ir latviešu svētki, un tos svin atšķirīgos datumos, bet Advente ir tīri kristīgie svētki. Šie svētki latviešu folklorā neparādās.

Ko nozīmē “Advents”. Vārds “Advents” nozīmē “atnākšana”, “nākšana”. Adventa laiks simboliski aicina sagatavoties Jēzus Kristus piedzimšanai vai atnākšanai. 24. decembris nav vēsturiskais Jēzus Kristus dzimšanas diena. Esmu lasījis, ka Kristus ir piedzimis pavasarī. To, ka Kristus dzimis Ziemassvētkos, baznīctēvi noteica tikai 4. gadu simtenī, ar mērķi izskaust pagāniskos svētkus. Šos svētkus pieskaņoja daudzu pagānu, arī latviešu, tautu pirmskristīgajiem svētkiem. Šī svētku pieskaņošana notika ne tikai ar Ziemassvēkiem, bet ar gandrīz visiem svētkiem, tos ieterpjot kristīgajā ietērpā. Laikam ejot, tiek it kā piemirsta svētku pirmatnējā jēga.

Reizēm škiet, ka šo adventa laiku var pielīdzināt latviešu Veļu laikam. Veļu laiks, tāpat kā Adventa laiks saistīts ar pārdomām. Baidos izteikt minējumu, bet neviļus rodas dažas kopējas īpatnības – pārdomas par dzīvi, atcerēties senčus, kapu svētki. Jā, advents noslēdzas ar kapu svētkiem... Vai tas nav mēģinājums izskausts mūsu mēnesi ilgo Veļu laiku?...

Tā pakāpeniski arī nonākam līdz pašiem Ziemassvētkiem. Lai kā es vēlētos atrast literatūrā infomāciju par saikni ar latviskajiem Ziemassvētkiem ar kristīgajiem, neatradu, jo tādu vienkārši nav. Turklāt tie svināmi atšķirīgos datumos.

Latvieši, kā laika mēra vienību, lietojuši Saules gadu. Tajā ietverta mūsu senā laika skaitīšanas sistēma. Šī senā laika skaitīšanas sistēma, pakļaujoties kristiešu invāzijai Latvijā, ir iznīdēta. Turklāt, esmu lasījis, ka Jezus Kristus esot dzimis pavasarī, bet mūsu gadu tūkstoša 354. gadā šo jubileju tika nolemts svinēt mums jau zināmos Ziemassvētkos. Kādi iemesli bija šis dzimšanas dienas datumu manīt? Šis fakts Latvijā tiek noklusēts.

Latvijā Ziemassvētki svinēti 21. decembrī. Šie ir ziemas saulstāviji. Šajā dienā saulīte knapi paceļas virs horizonta, un trīs dienas tā stāvēs uz vietas – Latvijā ir visīsākās dienas un visgarākās naktis, un visā Latvijā tiek svinēti Ziemassvētki. Visi latviešu svētki svinēti pēc Saules kalendāra. Pēc maniem novērojumiem, pēdējā laikā ļaudis mēģina atgriezties pie savas tautas tradīcijām. Tomēr bieži vien kristieši tomēr ņem virsroku.

Ziemassvētki no visām gadskārtu svētēm tika svētīti visilgāk – senāk tās bijušas četras dienas, vēlāk svētku laiks sarucis līdz trim vai pat divām dienām. Viens no svētku centrālajiem rituāliem Ziemasvētkos ir Bluķa vilkšana. Šo bluķi velkot, mēs simboliski ieliekam savas sliktās domas un darbus, ko iepriekšējā gadā sadarījām. Izvelkot šo bluķi cauri ciemam (pilsētai), simboliski mēs attīrāmies no visa negatīvā, kas iepriekšējā gadā ar mums ir noticis. Veļot šo bluķi, cilvēki un ķekatnieki priecājās, dziedāja tautas dziesmas, dejoja un nereti pieminēja Dievu:

Bluķa māte bluķi vēla

Pašā Bluķa vakarā.

Lai veļ bluķi trīsi reizi,

Nenāks mošķi caur sienmali.

 

Kā redzam no dainas, ļaudis ar Bluķa palīdzību cer sakārtot savu māju un savu dvēseli. Šajā bluķī mēs saveļam savas sliktās domas, negācijas, untumus ... – visu slikto, ko pēc jautrā ugunsrituālā sadedzinām.

Kā redzam, ne latviešu tautas folklora, ne arī Saules kalendārs vēsturiski nav saistīts ar kristīgo baznīcu. Noteikti mums visiem būs jādzīvo adventa laikā. Šajā laikā tiek rīkoti dažādi labdarības pasākumi, lai “iežēlinātu” ļaudis ziedot naudu dažādiem labdarības pasākumiem. Atkal tiks tērēta nauda nevajadzīgām jaungada dāvānām, bet cik no mums ir tādu, kas reāli aizdomājas par Dievu sevī.

Dievam ienākot latviešu sabiedrībā, neprasa no mums mūžīgu pakļaušanos viņam. Dievs ir mūsu līdzgaitnieks gan priekos, gan bēdās. Netiek arī prasīta izrādīšanās, kā tas ir baznīcās.

Būtībā šeit nav runa tik daudz par reliģijām, bet latviešu un ebreju kultūras dažādo reliģijas uztveri un izpratni. Iepējams, ka šajā izraēļu zemē tā ir šis bibliskais notikums ir vispārpieņemts, taču nav skaidrs, kāpēc tas jāpieņem visā pasaulē kā neapgāžamu patiesību. Būtībā pasaulē ir ļoti daudz dažādu tautu un kultūru. Arī reliģiskā uztvere šīm tautām ir krasi atšķirīga un interesanta. Baltu tautām (Latvijai un Lietuvai) raksturīga ir nacionālā reliģija – dievturība. Daudzi domā, ka šīs reliģijas pamatlicējs ir Ernests Brastiņš. Būtībā šī reliģija ir ļoti sena. E.Brastiņa nopelns bija tas, ka viņš šo reliģiju definēja, tai piešķirot nosaukumu “Dievturība” un uzsāka pirmos dievturu daudzinājumus.

 

trešdiena, 2021. gada 20. oktobris

Mana un Tava Pasaule

Un atkal rudens iekrāso Pasauli – manu un Tavu arī. Ticu, ka katram no mums ir Sava pasaule. Sava garīgā pasaule, kurā cits nevar ieiet. Nē, svešais nevis nevar, bet nedrīkst tajā ieiet, ko gluži vienkārši mēs otra cilvēka pasaulē nedrīkstam ieiet, jo tā mēs iznīdējam jaunatklāsmes idejas. Citam iejaucoties Manā pasaulē, ir grūti uzrakstīt ko labu. Šeit, manuprāt iedarbojas arī cilvēki individuālie garīgie process. Šie “individālie garīgie procesi” katram cilvēkam veidojas tīri personīgi jau agrā bērnībā pilnīgi to neapzinoties. Tas pilnīgi attiecas uz mani, jo mana bērnība un tīņa vecums pagāja laukos. Kā jau rakstīju senāk – zinu gan govs māvienu, gan bites dzēlienu, gan... Būtībā šī pieredze man ļoti dziļi turpmāko dzīves veidā. Kaut vai to, ka šī bērnības pieredze mani dziļi ietekmēja reliģijas izvēlē. Latvijas iedzīvotāju masa (jā, masa) pieraduši iet ceļu, nedomājot par savām iekšējām sajūtām, iet līdzi tām. Varbūt arī tas, kas cilvēks baidās pateikt savu Vārdu – “Tomēr es darīšu Tā”.

Un tomēr cilvēkam ar invaliditāti ir ļoti grūti pateikt “savu vārdu”. Dominējošā reliģija cenšas iejaukties visu mūsu apziņās. Kristietisma ideja katru rudeni tiek pastiprināti aktivizēta rīkojot dažādas labdarības akcijas. Faktiski kristietība iejaucas mūsu dzīve. Tā iejaucas pat manā zemapziņā. Tā veic tieši to pašu “darbu”, kādu veica padomju laikā funkcionāri, neļaujot cilvēkiem domāt pašiem. Man katru rudeni ir grūti pieņemt to, ka valsts svētkos jāklausās ekumēniskais dievkalpojums. Mēs pateicamies Jēzum Kristum, ka Latvijā ir demokrātiskā iekārta un ir brīva. Manuprāt, tas ir smieklīgi. Baltu tautai, kurai joprojām ir dzīva sava nacionālā reliģija, jālūdz sveši dievi par savu valsti!

Domāju, ka savu neatkarību izcīnījām, ka katrā latvietī iekšā dzīvo spīts un alkas pēc taisnības. Pašiem sev neapzinoties, mums iekšā mīt senču Dievs, kurš alkst pēc taisnīguma, toties viņš nealkst asiņu. Latviešu reliģijā neesmu jutis ne asiņu, ne arī vardarbības. Šis Dieva taisnīgums izpaužas caur mums, cilvēkiem. Kristieši arī sola taisnīgumu un vienlīdzību. Bet, kāpēc šī vielīdzības ideja dažiem ir vienlīdzīgāka kā parējiem. Kā raksta sākumā rakstīju, mēs nedrīkstam ieiet otra pasaulē, ja viņš to neļauj. Diemžēl šis nosacījums šodien nedarbojas.

Drīz atkal būs kārtējā, nu jau 103. gadadiena. Bet, vai šī gadadiena tiks svinēta latviski, diez vai... Ja nu vienīgi dievtuŗu saimēs. Noteikti būs dievkalpojumi, tiks slavēts Jēzus Kristus. Bet vai tas nāk no Manas pasaules?...

 

svētdiena, 2021. gada 19. septembris

Brīnišķais zieds

 

Līdz Jāņu dienai bija diezgan vēss un lietains laiks. Manā piemājas nelielajā mauriņā ir vieta nelielai puķu dobei, kur aug daudz puķu, ko aprūpē māsa. Tajā arī aug lilijas. Lilija bija mana papa mīļākā puķe. Arī pie manas istabas loga šogad auga milzīga lilija. Uz viena kāta deviņi ziedi. No maza asniņa izauga milzīgs, resns, spēcīgs kāts, un šī kāta deviņi lieli, balti ziedi. Sākumā nevarēju saprast, kas manu istabu pārvērta. No rītiem modos kā piedzēries šī zieda svaiguma un maiguma. Šogad man šis vienīgais, spēcīgais Dieva dotais zieds mani neizsakāmi priecēja. Zieds, it kā mani saprasdams, sniedza to, kas viņam pieder – savu smaržu, it kā sacīdams: “Ņem, man ir vēl”. To teikdams, viņš savu smaržu izplatīja pa visu sētu. Šo ziedu it bieži apciemoja gan bitītes, gan kamenītes. Ik reizi, kad laistīju dārzu, es to domās noglāstīju. Šis zieds arī ir Dieva radība. Varbūt šis Dieva radītais zieds bija sveiciens no mana papa? Manam papum lilijas bija mīļākie ziedi. Katru gadu vasarnīcā ziedēja lilijas, bet tik krāšņu un sevis atdodošu augu redzēju pirmo reizi. Varbūt tas bija Dieva pieskāriens, kad jutos patiesi laimīgs. Visa dzīvā radība ir Dieva laista, un katra no tām cenšas iepriecināt cits citu. Un tāpēc pret dabu izturēsīmies saudzīgi, jo arī pats cilvēks ir dzīvās dabas sastāvdaļa.

Ilgi vēl atcerēšos šo Dieva laisto brīnumu, un, jutīšos laimīgs...