Milionāru valstī - ar izstiepu roku

2011. gada 18. maijā invalīdu un viņu draugu apvienības „Apeirons” mājas lapā blogos tika ievietots Irinas Parhomenko raksts „Ziedu balle Rīgas namos”. Šajā ballē pirmo reizi piedalījās cilvēki ratiņkrēslos. Saistībā ar šo rakstu interneta mājas lapā „oho.lv” ir izveidota diskusija „dejošana”, kur apspriestais ir, „Vai cilvēki ratiņkrēslos ir tiesīgi piedalīties augstas prominences ballēs”! Es personīgi domāju, ka jā. Bet...
Manuprāt šī diskusija parāda to, cik slima ir pati sabiedrība. Pirms daudziem gadiem žurnālā „Vides Vēstis” rakstīju, ka 70% visas sabiedrības ir „nedomājošie auni”. Tādi „auni” ir arī starp mūsu cienījamām simts gudrajām... Nauda ķešā – pārējam uzspļaut. Šodien diemžēl nekas nav mainījies. 27. maija portālā „Diena” ir raksts par Rīgas mēra Nila Ušakova veselības stāvokli, kuram pēc „Nordea” maratona palika ļoti slikti. Palasiet raksta atsauksmes! Vai šiem rakstītājiem ir kaut cik cilvēcības?... Domāju, ka nē. Šeit ir konkrēts pierādījums, cik sabiedrība ir neizglītota un glupa.
Tāda pat necilvēcīga diskusija nesen izvērtās jautājumā par subsidēto darbu – vai invalīds, strādājot subsidēto darbu, ir tiesīgs saņemt gan algu, gan arī invaliditātes pensiju (varbūt baidās, ka nepaliek par milionāru?). Dzīvosim milionāru valstī – tikai ar izstieptu roku.
No tā izriet tikai viens secinājums – modinām sevī zvēru. Pirmais iedīglis bija tā saucamā „Lietussargu revolūcija” – kas tālāk...

Iesākums

Pirmās sacensības, kurās piedalījos – bija invalīdu sacensības autokrosā ar rokas vadāmajām mašīnām. Tās notika 1984. gada rudenī Mūsas trasē Bauskas rajonā. Bija lietaina rudens diena. Šķiet, ka pats Jānis Iluss man atbrauca pakaļ uz mājām – neatceros. Vienīgi atceros nedaudz pašas sacensības. Pulcēšanās bija meža pļavā. Piedalījās apmēram divdesmit automašīnu ar rokas vadību. Kad sacensības bija sākušās, mani nolika par slepeno tiesnesi. Tur pēc leģendas bija noteikti jāizbrauc viltīgs, nepamanāms līkuma pagrieziens. Šo pagriezienu izbrauca tikai trīs mašīnas. Pārējas mašīnas dabūja soda punktus.
Sākot ar šīm sacensībām es faktiskiski esmu sācis savas sporta gaitas, kuras turpinu vēl joprojām. Kaut gan tai pašā gada maijā jau gribēju piedalīties kvalifikācijas turnīrā dambretē, bet nokavēju sākumu. Skumīgs aizgāju – lai atgrieztos pēc četriem gadiem, un paliktu klubā pavisam. Uzskatu, ka mans pirmais treneris dambretē ir un vienmēr paliks sporta entuziasts Vilnis Riekstiņš, kurš mani ievadīja dambretes pasaulē, bet par to vēlāk. Savukārt Vladimirs Daņilovs toreiz bija treneris jauniešiem un bērniem. Tas notika pēc neveiksmīgā starta „Optimistā”, kad es, dambretes turnīrā paliku pēdējā vietā. Tas bija samērā smags emocionāls trieciens, kas būtībā izmainija visu manu sporta dzīvi un attieksmi pret pašu sportu vispār. Es atgriezos Republikāniskā dambretes klubā, kā toreiz skaitījās, lai tur arī paliktu. Kā izrādījās, Riekstiņš daudz slimoja un tāpēc izvēlējās dambreti kā savu sporta veidu. Ar viņu sadraudzējos. Būtībā tieši viņš mani ievadīja lielajā danbretes labirintu sportā. Viņš un Vladimirs Daņilovs būtībā iemācīja savaldību, noteiktību un precizitāti.
Tajā gadā no „Optimista” braucām uz sacensībām Daugavpilī, kur ieguvu pirmo vietu dambretē.
Es to varētu nosaukt zināmā mērā par invalīdu veiksmīgu integrāciju veselo sabiedrībā. Ar „Integrāciju” manuprāt ne vienmēr jāsaprot „darbs”. Integrēties” var daudz plašākā veidā, ja tikai invalīds to vēlas. Tas ir atkarīgs vienīgi un tikai no paša indivīda. Protams, no sākuma uzskatīju, ka māku spēlēt dambreti, bet tagad, pēc krietna laika, ko esmu pavadījis dambretistu vidē un lielas spēļu prakses konstatēju, ka dambreti spēlēt neprotu – lai gan esmu jau saņēmis meistarkanditāta nosaukumu. Prasības aug. Lai uzturētu dambrete spēles līmeni, esmu sācis spelēt arī internetā „VARDĒS” un poļu saitā „KURNIK”. Un tomēr nejūtos spēcīgs, jo ļoti bieži savās partijās laižu elementāras kļūdas, kuras mana līmeņa spēlētājam nedrīkstētu būt. Un atkal šeit dominē nogurums. Iespējams, bieži vien pārvērtēju savus spēkus. Esmu iemācijies sadzīvot ar savu invaliditāti un sabiedrībā to nekad neuzsvērt. Man ļoti patika Loginova replika. Bija runa ka es vāji spēlēju, un izteikta doma, tāpēc, ka es esmu invalīds. Loginovs uz šo atjautāja: „Kas viņš par invalīdu – viņš ir dambretists?!” Un ar šo nelielo repliku viss nostājās savās vietā. Ivans diemžēl jau ir aizgājis veļu valstībā Nekad neesmu uzsvēris, ka esmu invalīds, un mēģinu sekot kopīgajai domai un izteikt savu viedokli. Esmu pateicīgs savam pirmajam trenerim dambretē Vilnim Riekstiņam, kurš saskatīja manī dambretistu un sāka kārtīgi mani trenēt dambretē. Atceros, ka dambretes klubā Avotu ielā katru ceturtdienu bija dambretes treniņturnīri. Tās bija spēles ar vienu partneri četras partijas katram pa divdesmit minūtēm uz partiju. Tie bija ļoti labi un vērtīgi turnīri, ka žēl pat, ka tādi oficiāli turnīri nenotiek pašlaik. Ja tagad būtu tādi turnīri, tad es noteikti spēlētu daudz labāk. Pirmie draugi tajā klubā bija Mikelsons, Vidriņš, Bruniņieks, Zemcovs. Vēlāk saradās arī citi. Atceros, pirmos gadus uz kvalifikācijas turnīriem braucām uz Majoru sporta klubu. Aizbraucot pirmo reiz spēlēt, mani salika kopā spēlēt ar bērniem. Biju ļoti izbrīnīts. Bet ar bērniem arī spēlēt bija diezgan grūti. Bērnu turnīros spēlēju diezgan ilgi – līdz ieguvu pirmo sporta klasi. Tur arī ieguvu trīs zemākās klases. Tur arī pirmo reizi piedalījos kaut kādā Baltijas republiku čepionātā dambretē. Otrajā dienā vēl biju sajaucis kārtas laikus – atnācu stundu vēlāk nekā bija nolikts. Kaut biju tikai „iesācējs”, ieņēmu priekšpēdējo vietu – arī labi iesācējam. Šajā turnīrā saņēmu uzaicinājumu braukt uz Maskavu – PSRS invalīdu čempionātu dambretē Maskavā. Tur varēja startēt sportisti sākot ar pirmo sporta klasi, bet man tiko bija piešķirta trešā. Kā jau Padomju Savienībā bija ierasts, ļoti daudzas lietas toreiz pierakstīja fiktīvi. Arī man pierakstīja pirmo sporta klasi. Tagad skatoties toreizējās partijas mati ceļas stāvus! No dambretes teorijas toreiz nebija ne jausmas. Kā saka: „Kā māku – tā mauju!”. Un tomēr no četrpadsmit čempionāta dalībniekiem ieguvu divpadsmito vietu. Dievs vien zin’, kad vēl tur aizbraukšu. Gandrīz nevarēju spēlēt, jo man nebija paņemts no „Optimista” pieteikums sacensībām. Vienkārši nebiju iedomājies paņemt no kluba. Un tomēr viņiem neatlika nekas cits, ka mani pieņemt turnīrā. Nenožēloju, jo tā bija vienīgā reize, kad bija iespēja desmit dienas padzīvot Maskavā. Nenožēloju, jo bija iespēja nedaudz iepazīt Maskavu, kā arī iestājos Maskavas svešvalodu institūtā neklātienes plūsmā, lai turpinātu mācīties itāļu valodu. Diemžēl neizturēju slodzi...
Ja nemaldos, tajā nākamajā gadā no „Optimista” braucām uz sacensībām Daugavpilī, kur ieguvu pirmo vietu dambretē. Jau iepriekšējā dienā zināju, ka eju uz pirmo vietu, bet kaut kā baidījos no pēdējās spēles, kuru atlika uz otro dienu. Tā bija partija ar Igoru Žukovu. Izrādījās, ka viņš ļoti vāji spēlēt. Dabīgi, ka es viņu uzvarēju. Un tā, no četrpadsmit iespējamiem punktiem dabūju divpadsmit, un līdz ar to pirmo vietu turnīrā. Pēc spēles izvizināju savu draudzeni ar laivu pa Stropu ezeru. Es toreiz pirmo reizi airēju laivu un man tīri labi tas izdevās. Toreiz saņēmu Daugavpils kausu. Pēc sacensībām kausu uzdāvināju draudzenei – tā bija neliela vāzīte. Šajā laikā vēl startēju trīscīņā (lode, šķeps un disks). Man šķiet, ka toreiz bija daudz vienotāka komanda. Katru gadu braucām gan uz Daugavpili, Liepāju, Ventspili un Madonu. Lielajās sacensībās gandrīz vienmēr piedalījās ap diviem simtiem dalībnieku.

Nedaudz no atmiņām

2007. gadā man palaimējās tikt uz Pasaules Etnisko reliģiju kongresa 10. konferenci, kuru rīkoja Agnija un Irēna Saprovskas. Kaut gan oficiālā Latvijas Dievturu sadraudze ignorēja, daži no tās piedalījās konferencē (arī es un Oļģerts Auns) – un nenožēloju. Es jau konferencē piedalījos kā oficiāls pārstāvis no Ausekļa draudzes. Vismaz uzzināju, ka arī citās valstīs ir savas nacionālās reliģijas. Mūsu valstī tā ir Dievturība. Protams, no tās konferences esmu daudz ko aizmirsis, bet konferences kopējā atmosfēra man ļoti patika. Šī konference noritēja Majoros, Raiņa un Aspazijas mājā-vasarnīcā Majoros. Pirmajā dienā – konferences atklāšana notika Latviešu biedrības namā ar krāšņu koncertu. Pēc tā visi braucām uz Majoriem (jau minēto muzeju). Konferenci iesāka muzeja darbinieki, iepazīstinot mūs un ārzemju viesus ar Raini un Aspaziju un ar pašu muzeju vispār. Atklāti sakot, šajā muzejā arī es biju pirmo reizi, un bija interesanti klausīties muzeja darbinieku stāstījumu par šīs mājas vēsturi. Pēc šīs uzstāšanās sākās konferences darbs. Bija sabraukuši delegāti no daudzām valstīm. No katras valsts uzstājās delegāts un stāstīja par savas valsts nacionālo reliģiju. It īpaši man patika Dr. Mihirs Meghani no hindu apvienības, kurš stāstīja par hinduisma galvenajām pamatnostādnēm. Visvairāk mani šokēja tas, ka Vācijā nacionālā reliģija aizliegta ar likumu. Pat ir bijuši tiesas darbi. No Latvijas ar referātu uzstājās ornitologs Jānis Brikmanis. Viņš īsumā iepazīstināja viesus ar Latviešu nacionālo dievestību – Dievturību. Principā viņš runāja par savu darbību tajā. Par Krievijas un Pleskavas nacionālajām reliģijām vispār neko nezināju. Man bija tikai nojauta, ka tāda pastāv katrā tautā. Un vēl viens mans konstatējums šinī jomā – kristieši cenšas pārņemt pasauli, ignorējot citu tautu kultūras īpatnības. Pēc šis konferences (faktiski konferences ietvaros) bija pasākums Brīvdabas muzejā, kurā katra valsts rādija savas nacionālās tradīcijas. Mans personiskais secinājums – lai izprastu tautas garīgās vērtības – ir jābūt šis tautas pārstāvim. Vienmēr ir jauki noskatīties kāda cilvēka teatralizētu priekšnesumu, bet lai izprastu tā dziļāko jēgu, jāzina šī notikuma būtību. Latviešu dievestības vēsturi var izzināt balstoties uz mūsu tautas vēsturiskiem faktiem. Jā varbūt tas bija interesantākais un nozīmīgākais pasākums pēdējo gadu laikā. Žēl, ka dievturi savā starpā ecējās. Latviešiem tomēr ir tikai viena nacionālā reliģija – dievturība, un vēl nav labi kādam. Žēl. Ja mēs būtu vienoti – būtu lielāks spēks. Un tomēr es pa dzīvi cenšos iet ar augsti paceltu galvu, neskatoties uz dažādām grūtībām.

Dr. Mihirs Meghani (pa labi) no hindu apvienības