Ikdienā mūs nomāc prātus - griba izdzīvot. Jā, tieši gribam izdzīvot – šajā trakajā laikmetā, kurā cits citu publiski lamā, kar pie kauna staba. Daži kļūst par miljonāriem, kā piemēram, tas dižais puķu vīrs, kurš sēž valdībā, bet daži - par nabagiem, kā tā tantiņa, kura sēž stacijas tunelī ubagodama kārtējai šļukai.
Man garām paiet vesels bars garīgi slimu cilvēku saldumu smakas pavadījumā. Jau no krietna attāluma sadzirdu „šķīvīšu” šķindu. Nākot tuvāk, sadzirdu arī mūzikai līdzīgu troksni un bļāvienus „Hare Krišna”. Ļaudis priecājās kā māk. Redz’, tas esot viņu dievkalpojums. Vispirms „apstrādā” smadzenes, un tad „kņižku” stūķē. Par to jāiedod kāds santīms. Viss notiek bungu pavadījumā, kuras dārd apdullinošā skaļumā. Tādās reizēs vienmēr prātā nāk trāpīgie Kaspara Dimitera vārdi:
Hare Krišņa rīsu dievam,
Jādzied latvietim un krievam.
Štrunts par bībeli vai dainām,
Rīsu dēļ mēs dievus mainām.
Kaspara Dimitera vārdi tik tiešām ir viedi. Lai gan Kaspars ir kristietis, šos vārdus var attiecināt uz jebkuru reliģiju – arī uz dievturību. Jā. Par dievturību tik tiešām bieži rakstu, jo beidzot esmu arī īsts šīs reliģijas piekritējs pusi no savas dzīves un neviens mani nepārliecinās, ka kristietība ir labāka. Bet latvietis šajā laikā jau pieradināts pie biezā naudas maka nevis pie garīguma. Tad reiz beidz joņot. Tik un tā visi iejoņosim kapā. Kristietībā uz to vien aicina. Sprāgsim visi nost, lai ātrāk iegūtu „mūžīgo dzīvošanu”. Ne – naudas un mantas mums nevajag – tikai mūžīgo dzīvošanu. Vai neapniks dzīvot? A ko darīs šķēlisti un šleseristi. Žēl. Nosprāgs... bet sagrābtie miljoni paliks! Bet dzīve ritēs tālāk... arī bez viņiem.
