Paralimpiskā
sporta kustība aizsākusies 1948. gadā, kad neiroķirurgs Ludvigs Gūtmanis
(Ludwig Guttmann) noorganizēja sacensības loka šaušanā cilvēkiem ar dažādām
invaliditātēm. Tas bija sākums paralimpiskai kustībai, kas sākotnēji sākusies kā
rehabilitācija 2. Pasaules kara ievainotajiem, taču jau 1960. gadā pāraugusi
par pirmajām Paralimpiskajām spēlēm pasaules vēsturē. Pielāgotais sports
iedalās paralimpiskajos un neparalimpiskajos sporta veidos. Par paralimpisko
pielāgoto sportu sauc loka šaušanu, vieglatlētiku, badmintonu, boccia, kanoe
airēšanu, riteņbraukšanu, golbolu (goalball), džudo, para poverliftingu,
airēšanu, šaušanu, sēdvolejbolu, para peldēšanu, galda tenisu, teakwando,
triatlonu, ratiņbasketbolu, paradejošanu, ratiņpaukošanu, ratiņregbiju,
ratiņtenisu, biatlonu, snovbordu, ratiņkērlingu, para hokeju, para kalnu
slēpošanu, distanču slēpošanu. Pie neparalimpiskajiem sporta veidiem
pieskaitāmi tādi sporta veidi kā burāšana un stājhokejs.
Latvijā
paralimpiskā sporta pirmsākumi meklējami 20. gadsimta 80-tajos gados, kad Jānis
Iluss kopā ar domu biedriem dibināja Vislatvijas invalīdu sporta klubu
“Optimists”.
Invalīdu
kustība Latvijā sākās 1983. gadā ar invalīdu sportu, kad trīs invalīdi – Juris
Nesenbergs, Jānis Kaktiņš un Jānis Iluss, piedaloties laikraksta “Padomju
Jaunatne” korespodentei Selgai Amatai devās tālajā ceļā ar personīgajām
automašīnām uz Igaunijas PSR IV spartakiādi invalīdiem Haapsalas pilsētas
apkaimē. Piedalījamies arī paši sacensībās visos sporta veidos. Rezultāti nebija
peļami – 2 otrās vietas un 6 trešās vietas. Igaunija bija pirmā no bijušās
padomijas republikām, kura aizsāka invalīdu sporta kustību bijušajā Padomju
Savienībā. 1983. gada oktobrī vēl reizi delegācija triju cilvēku sastāvā devās
uz Igauniju, Šajā reizē, vārda tiešā nozīmē – pieredzes iegūšanai.
Piedalījāmies arī treniņu nodarbībās Piritas Olimpiskajā centrā, kurš pieejams
invalīdiem katru svētdienu trīs stundas.
1984.
gada janvārī notika pirmā plašāka mēroga sanāksme, kurā piedalījās lpsr Sociālās nodrošināšanas ministra
vietnieks Dakša, lpsr Ministru
padomes fksk organizātoriskās
sporta pārvaldes priekšnieks Alksnītis, Ortopēdijas un protezēšanas centra
direktors Romonovskis, centra ārste dr. Neimane, Valsts Fizkultūras institūta
sporta medicīnas katedras vecākais pasniedzējs Strēlis, Bauskas rajona kolhoza
“Uzvara” pārstāvis Reniņš, pārstāvji no Rīgas radiokluba un citām
organizācijām, kā arī invalīdu aktīvs. Tika apspriestas invalīdu sporta
problēmas Latvijā. Sanāksmē tika izveidota orgkomiteja, kura uzsāka savu
darbību sabiedriskā sporta kluba izveidošanā. Tika izveidoti sakari ar dažādām
sporta organizācijām.
Invalīdu
Sporta Klubs (ISK) „Optimists” dibināts 1984. gada 14. septembrī. Kluba valdi
ievēlēja 10 cilvēku sastāvā. 1985. gada 30. septembrī basb „Daugava” Rīgas pilsētas padomes prezidijs apstiprināja isk „Optimists” statūtus. Par
valdes priekšsēdāju apstiprināja Jāni Ilusu.
25.
februārī kolhoza “Uzvara” autoklubs uzaicināja pirmo reizi mūs – invalīdus,
piedalīties autorallijā “Uzvara – 84”. Piedalījās deviņas ekipāžas 18 cilvēku
sastāvā. Pirmo vietu ieguva Jānis Iluss un Sandra Skaistkalne ar automašīnu “ZAZ 968”, otro vietu - Timofejs
Lavronovs un Māra Pūpola ar automašīnu “zaz
968”, trešo vietu – Juris Allers un Valdis Pētersonos ar automašīnu “zaz 968”. Pēc tam sekoja ekipāžas ar
automašinām “Moskvčs”. Aprīļa vidū bijām uzaicināti uz Bauskas rajona
čempionātu autosprintā, kurā piedalījās astoņas ekipāžas 16 cilvēku sastāvā.
26. – 27.
maijā sporta bāzē “Priedkalne” tika sarīkotas pirmās Rīgas pilsētas invalīdu
sporta spēles, kuru sarīkošanai lielu palīdzību sniedza basb “Daugava” rpp.
Spota spēlēs piedalījās viesi no Igaunijas, Kazahijas, Moldāvijas un Krievijas.
Jāatzīmē, ka interese par sacensībām bija ļoti liela. Sacensības bija arī plaši atspoguļotas
toreizējos masu mēdijos. Ja man atmiņa neviļ, šajās sacensībās piedalījās ap
250 sportistu.
Mani pašu
invalīdu sportā iesaistīja bijušais klases biedrs Valdis Kalniņš. Toreiz vēl
pēdējos gadus bija Padomju Savienība, kad viss bija deficīts. Man jau bija ļoti
laba vācu! rakstāmmašīna “Optima”, kuru mamma dabūja pa lieliem blatiem. Tā es
kluba eksistences sākumā rakstīju dažādus darbiņus. Ja nemaldos, 1986. gadā
kāda dāma saņēma specbalvu par kluba nosaukuma “Optimists” ieteikšanu. Pirmās
sacensības, kurās es piedalījos, bija autorallijs, kurā biju slepenais
tiesnesis. Ar laiku man parādījās interese par dambreti un kādās sacensībās
“Optimistā” paliku pēdējā vietā, un 1988. gada 12. maijā sāku iet uz Rīgas
dambretes klubu, bet tas ir cits stāsts...
Deviņdesmitajos
gados invalīdu sports tika dalīts spēju grupās, un šis sistēmas ietvaros es
savā grupā biju ar tādu grupu vienīgais Latvijā. Sakarā ar to sāka zust
interese par invalīdu sportu vispār – 2005. gadā no tā aizeju vispār priekšroku
dodot dambretei.
