Līdz Jāņu dienai bija diezgan vēss un lietains laiks. Manā piemājas nelielajā mauriņā ir vieta nelielai puķu dobei, kur aug daudz puķu, ko aprūpē māsa. Tajā arī aug lilijas. Lilija bija mana papa mīļākā puķe. Arī pie manas istabas loga šogad auga milzīga lilija. Uz viena kāta deviņi ziedi. No maza asniņa izauga milzīgs, resns, spēcīgs kāts, un šī kāta deviņi lieli, balti ziedi. Sākumā nevarēju saprast, kas manu istabu pārvērta. No rītiem modos kā piedzēries šī zieda svaiguma un maiguma. Šogad man šis vienīgais, spēcīgais Dieva dotais zieds mani neizsakāmi priecēja. Zieds, it kā mani saprasdams, sniedza to, kas viņam pieder – savu smaržu, it kā sacīdams: “Ņem, man ir vēl”. To teikdams, viņš savu smaržu izplatīja pa visu sētu. Šo ziedu it bieži apciemoja gan bitītes, gan kamenītes. Ik reizi, kad laistīju dārzu, es to domās noglāstīju. Šis zieds arī ir Dieva radība. Varbūt šis Dieva radītais zieds bija sveiciens no mana papa? Manam papum lilijas bija mīļākie ziedi. Katru gadu vasarnīcā ziedēja lilijas, bet tik krāšņu un sevis atdodošu augu redzēju pirmo reizi. Varbūt tas bija Dieva pieskāriens, kad jutos patiesi laimīgs. Visa dzīvā radība ir Dieva laista, un katra no tām cenšas iepriecināt cits citu. Un tāpēc pret dabu izturēsīmies saudzīgi, jo arī pats cilvēks ir dzīvās dabas sastāvdaļa.
Ilgi vēl atcerēšos šo Dieva laisto brīnumu, un, jutīšos laimīgs...
