Visi cenšamies sasniegt savas karjeras augstienes, arī tas attiecas uz cilvēkiem ar invaliditāti. Pēdējā laikā arvien uzkrītošāk sociālos tīklos tiek reklamēta Latvijas Paralimpiskā komiteja. Paldies Dievam, es stāvu tālu no tās. Lai gan Latvijas Paralimpiskās komitejas pirmsākumi meklējami tālā pagātnē, kad aktīvi darbojās Invalīdu sporta klubs “Optimists” Jāņa Ilusa vadībā. Par šo klubu esmu jau rakstījis diegan daudz. Jāņa Ilusa mērķis arī bija startēt Paralimpiskās spēlēs. Tagad šis mērķis ir sasniegts. Sociālie tīkli pilni ar mūsu sportistu sasniegumiem – varam tikai priecāties. Uz priekšu...
Taču visa šī jūsma saplok, runājot par intelektuālām spēlēm, kuras prasa zināšanas daudzu gadu garumā. Diemžēl es nezinu daudz cilvēku ar invaliditāti, kuri aizraujas ar dambreti. Savā laikā es ar vieglu sirdi pametu sportu cilvēkiem ar invaliditāti, jo tas sāka virzīties paralimpiskajā virzienā, kurš man faktiski neinteresēja.
Pirmo reizi dambretes klubu apmeklēju 1984 gada maijā, bet biju nokavējis turnīru, un es netiku pielaists pie spēles. Uz nākošo oficiālo kvalifikācijas turnīru aizgāju tikai 1988. gadā, kad Majoros man piešķira iesācēju sporta klasi. Un tā pamazām virzījos uz “augšu”. Neatceros, vai tajā, vai nākamajā gadā biju arī uzaicināts startēt Maskavā, kur visai štruntīgi nostartēju. Toreiz es nopirku savu pirmo grāmatu dambretes teorijā. Par savu pirmo treneri uzskatu smaidīgo un optimistisko Vilni Riekstiņu, kurš mani mudināja spēlēt. Rīgas Dambretes klubs bija Avotu ielā netālu no “Optimista”. Tajā katru ceturtdienu notika trenninspēles – četras partijas pa divdesmit minūtēm ar vienu cilvēku. Svētdienās mēs braucām uz Jūrmalu spēlēt tempo turnīrus. Jūrmalā arī tiku pie trešās sporta klases. Tajā laikā iegādājos savu pirmo grāmatu dambretes teorijā. Avotu ielā notika treniņturnīri un reizēm arī dažādi čempionāti. Neatceros, vai tajā vai 1989. gadā, kad Latvijā notika liels turnīrs ar Krievijas dambretistu piedalīšanos, nāca pēkšņs uzaicinājums braukt uz Maskavu piedalīties PSRS invalīdu čempionātā dambretē. Kā jau tas tajā laikā bija ierasts, man “pierakstīja” pirmo sporta klasi, lai gan man bija tik tiko izcīnīta trešā!!! Tas notika tāpēc, ka pēc sacensību nolikuma turnīrā drīkstēja piedalīties sākot ar pirmo sporta klasi. Un tomēr turnīrā Maskavā no četrpadsmit dalībniekiem izcīnīju divpadsmito vietu. Labs rādītājs iesācējam. Lai gan mans rezultāts toreiz bija necils, tomēr biju vienīgo reizi mūžā Maskavā!
Šajā laikā vēl mācījos svešvalodu kursos itāļu valodu. Būdams Maskavā vēl satikos ar manas draudzenes Anitas Beļājevas spāņu valodas skolotāju un caur viņu iestājos Maskavas Svešvalodu institūtā itāļu valodas kursos vēl nebeidzot mācības Latvijā. Diemžēl šos kursus pametu lielās noslodzes dēļ.
Atgriežoties Latvijā, turpināju mācīties itāļu valodas kursos pie skolotājas Tokares. Es kārtējo reizi netiku galā ar mācībām savas slimības dēļ, tomēr šos kursus beidzu. Par tulku nav nācies būt. Un tomēr šie gadi nebija izsviesti vējā, tie stiprināja manu garīgās izaugsmes līmeni. Interesants atgadījums bija apavu darbnīcā, kad es tulkoju viena klienta runu. Šis aiz brīnumiem gandrīz nosēdās zemē...
Bija jau atgūta “brīvā Latvija”, kad mūs – visu Latvijas sabiedrību. Man faktiski bija viss jāsāk no nulles – visu manu iekrāto naudu bija “apēdusi” inflaciju, un vienā brīdī sapratu – esmu tukšā!!! Staigājot pa pilsētu, ievēroju, ka bērni ielās tirgo avīzes. Toreiz pat nevarēju iedomāties, ka tas būs mans liktenis veselus četrpadsmit gadus! Sakarā ar to, man palika pārāk grūti apvienot mācības, darbošanos divos sporta klubos, dievturība... vēl un vēl. Un tad nāca vēl viens trieciens – mūs, dambretistus izliek no telpām Avotu ielā. Bija sākusies privatizācija. Galu galā dambretes bijušjās telpās ierīkoja tā saukto kafeinīcu – kārtējo centra dzertuvi!!! Un tā, mēs, dambretisti, kādu laiku palikām bez telpām. Ar laiku tika dibināta Rīgas Dambretes biedrība “Dāma” Jāņa Jaško vadība, treneris un turnīru rīkotājs tajā bija Vladimirs Daņilovs. Klubs darbojās bērnu un jauniešu centrā “Daugmale”. Biju diezgan cienīts dambretistu vidū.
Nācās kaut ko “pamest”. Un šī nelaimīgā loze krita uz invalīdu sportu – tur es neredzēju sev nākotni. Sakarā ar to, ka pametu invalīdu sportu, varēju pastiprināti pievērsties dambretei. Tas rezultējās ar to, ka 2002. gadā man piešķir meistarkandidāta klasi. Sākumā biju priecīgs. Bet tad sapratu, ka man jāiet tālāk, un šī augstā sporta klase man uzliek par pienākumu iet tālāk..., un tas jau ir grūti. Uzskatu, ka joprojām spēlēju slikti. Nu jau oficiāli spēlēju trija veida dambreti, parasto (oficiāli to sauc par krievu dambreti), simtlauciņu dambreti un brazīļu dambreti. Nekad es neesmu bijis apmierināts ar savu rezultātu. Man ir ļoti palīdzējis savā laikā aktīvi spēlējošais treneris Vladimirs Daņilovs. Regulāri viņš man no turnīriem Krievijā veda jaunāko dambretes literatūru, no kuras es mācos arī šajās dienās. Taču, neskatoties uz to, ka manā īpašumā ir ļoti laba dambretes literatūra, to esmu apguvis tikai daļēji. Mācoties to, diemžēl diegan ātri nogurstu. Iespējams, šo nogurumu daudzējādā ziņā ietekmē mana invalidāte. Tādēļ jaunībā savu tālākizglītošanās neturpināju augstskolā. Man iepatikās brazīļu dambrete. Sākumā to mēģināju spēlēt pēc krievu dambretes teorijas, bet tā pilnīgi neder. Lai trennētos brazīļu dambretes veidā, sāku intensīvi spēlēt poļu interneta vietnē PlayOk, kur spēlēju vēl joprojām. Tā sāku spēlēt arī klātienes turnīros. Ļoti man palīdzēja kluba spēlējošais treneris Vladimirs Daņilovs, vezdams no čempionātiem Krievijā jaunākās dambretes grāmatas. Dambrete mani aizrāva, un centos iet uz turnīriem katru svētdienu. Nu jau spēlēju trīs dambretes (krievu, simtslauciņu un brazīļu) veidus.
Uz dambretes klubu biju arī “atvilinājis” dažus savus draugus, kuri diemžēl jau ir aizsaulē. Viņi diezgan labi spēlēja, un, Indulis Tomsons pretendēja pat uz meistara balli. Diemžēl Ingrīda un Indulis Ir jau miruši. Arī Vladimirs Daņilovs pēksņi mira. Viņš bija spēcīgs dambretists. Tad bija arī reize, ka viņam “piesējās” varas vīri, ka viņš nebija tiesīgs par treneri strādāt, jo nebija beidzis Sporta Akadēmiju. Tad viņš tajā bija iestājies, un kādu laiku mācījās. Ar jauniešiem katru gadu brauca uz dambretes čempionātiem Krievijā un Igaunijā. No čepionātiem Krievijā, vienmēr viņš man veda jaunākās grāmatas dambretē. No tām vēl mācos šobaltdien’. Uzskatu, ka vienmēr esmu slikti spēlējis dambreti. Varbūt esmu licis pārāk augstu savu latiņu. Varbūt arī pie sliktas spēlēšanas vainojama arī mana slimība. Retu reizi turnīru laikā izjutu neordināru “lidojumu”, un tādās reizēs gandrīz vienmēr esmu ticis trijniekā.
Lai gan aktīvi nedarbojos invalīdu sportā, vienmēr tiku aicināts uz sacensībām. Pēdējās no tām laikam bija Daugavpilī 2014. gadā. Tas bija gads pirms gūžas operācijas, kad es knapi spēju pārvietoties. Uz daudzām savām disciplīnām kavēju. Tur bija labs dambretes turnīrs Daugavpils šaha klubā. Diemžēl triju godalgoto sastāvā arī neiekļuvu, bet šis turnīrs man palicis prātā, kā vislabāk organizētais turnīrs Daugavpilī. Ar šo braucienu praktiski beidzu startēt invalīdu sacensībās. Kopš tās reizes ne reizi neesmu piedalījies sacensībās cilvēkiem ar invaliditāti. Būtībā uzskatu, ar šo gadu ISK “Oprtimists” beidz pastāvēt.
Galveno toni šajos laikos nosaka Paralimpiskā komiteja. Tās primārais mērķis, ir sagatavot sportistus ar invaliditāti kārtējām paralimpiskām spēlēm. Mērķis ir cēls un noderīgs. Viss it kā būtu jauki, bet šodien neredzu nevienu klubu Latvijā, kas veicinātu masu sportu cilvēkiem ar invaliditāti tādos sporta veidos, kas neietilpst olimpiskajās disciplīnās. Piemēram, galda spēles – šahs, dambrete, novuss, teniss. Daudzi domā, ka dambrete ir nenopietna spēle, tad kāpēc notiek dažādi Pasaules čempionāti dambretē? Varbūt šī ir nepatika mācīties kaut ko jaunu un sarežģītu! Latvijas Paralimpiskās komitejas varbūtējais mērķis ir sagatavot sportistus kārtējām pasaules olimpiādēm un Paralimpiskajām spēlēm. Esmu pārliecināts, ka daudzi nemaz nesapņo tikt uz tādu sporta forumu, kā Olimpiskās spēles. Katram ir savs mērķis, kāpēc viņš nodarbojas ar sportu. Agrāk, Riekstiņa laikā notika lielas sacensības dambretē. Es dambretistiem pievienojos 1988. gadā. Tomēr neviens no biedriem no ISK “Optimists” neizrādīja intereresi par spēles nopietnu apgūšanu, arī tad, kad biju izteicis klubam piedāvājumu trennēt nelielu grupiņu jauniešu, lai sagatavotu sacensībām braucieniem pa Latviju. Kopš tās reizes vispār par sportu cilvēkiem ar invaliditāti man zūd, un ar 2014. gadu pilnīgi aizgāju no sporta, kas saistīts ar cilvēkiem ar invaliditāti.
Esmu sastapis cilvēkus, kas izsakās, ka dambrete ir viegla spēle. Es tā neteiktu. Tajā nepieciešama matemātiskā domāšana. Ar matemātiku nekad neesmu bijis draugos. Un tomēr dambreti man patīk spēlēt Tā māca zināmu koncentrēšanos un loģisko domāšanu.
Tomēr vēl joprojām nav skaidrs, kāpēc par dambreti nav interese cilvēkim ar invaliditāti. Nē, to nevar teikt par visiem, jo starp maniem draugiem-dambretistiem ir arī cilvēki ar invaliditāti, kuri arī tagad aktīvi spēlē. Varbūt raksts arī ir sanācis nostaļģisks, jo mēs jau gandrīz gadu nespēlējam klātienē. Es spēlēju internetā pamatā brazīļu dambreti, bet tomēr tas nav tas, kas spēlēt turnīros klātienē.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru