Šogad, 2023. gada 7. maijā manam papum (nekad man nav bijis tētis. Vārda “tēvs” nozīmi uzzināju tikai desmit gadu vecumā!) paliktu simts gadu. Diemžēl viņš mira 63. gadu vecumā pēc otrā infarkta.
Internetā atradu ļoti īsu papa darba biogrāfiju:
“Alberts Grabinskis dzimis 1923. gada 7. maijā Viļņā. 1950. gadā beidzis Latvijas Valsts universitāti. Strādājis rūpnīcā VEF un Rīgas tālsakaru centrālē. No 1959. gada strādāja atjaunotā Rīgas Politehniskā institūta Elektrosakaru katedrā vecākā pasniedzēja amatā. Iekārtoja daudzkanālu aparatūas laboratoriju. 1966. gadā organizēja Daudzkanālu elektrosakaru katedru. Tās sastāvā ietilpa Sakaru līniju, Radioreleju līniju, Daudzkanālu aparatūras, Elektronu un jonu ierīču, Sakaru mērījumu un Informacijas pārraides laboratorijas. No 1966. līdz 1977. gadam bija katedras vadītājs.
1969. gadā nodibināja Elektrosakaru nozares zinātniskās pētniecības laboratoriju, kura veica Latvijas Sakaru ministrijas pasūtījumus. Jau no 1966. gada A.Grabinska vadībā veikti pilsētas telefona tīklu sakaru kanālu kvalitātes rādītāju, inpulsu trokšņu rašanās procesu un īslaicīgu informācijas signālu pārraides pātraukumu pētījumi. Tika izstrādāta statistiskā sakaru kanālu un sakaru trakta novērtēšanas metode pēc efektīvā signāla lieluma, kā arī kritēriji un metode mazjaudīgo sarunas traktā ieslēgto elektrisko konttaktu iespaida vērtēšanai. 1970. gadā katedrā izveidoja valsts budžeta inženieru grupu. Tās uzdevums bija izstrādāt sakaru sistēmu republikas datu pārraides tīklam. Nozares laboratorija darbojās līdz 1976. gadam. A.Grabinskis aizstāvēja tehnisko zinātņu kanditāta disertāciju.
No 1980. gada sākti pētījumi signālu pārraidei pa stikla šķiedras kabeļiem. Veikti praktiskie eksperimenti stikla šķiedras kabeļu montēšanā un parametru mērīšanā. Šim nolūkam izveidoja reālu lokālo optisko sakaru tīklu (optiskais sakaru poligons).
A.Grabinska vadībā izstrādātas trīs disertācijas. Viņš publicējis 82 zinātniskos un metodiskos darbus, saņēmis divas autorapliecības par izgudrojumiem. Aktīvi darbojies Latvijas radiotehnikas un elektrosakaru biedrībā. Vadīja daudzkanālu sekciju, lasījis referātus Ļeņingradas un Maskavas elektroniskajos institūtos. Attiecībās ar kolēģiem bija sirsnīgs un iejūtīgs.”
Šī informācija ir atrodama internetā. Bet kāds viņš bija kā cilvēks.
Savās atmiņās redzu savu papu sēžam pie liela rakstāmgalda, kurš apkrauts ar dažādiem rakstu darbiem un milzīgām ķīpām grāmatām. Katru dienu (un pat pa naktīm) viņš gatavojās lekcijām nākamajai dienai – viņš bija pasniedzējs Rīgas Politehniskajā institūtā daudzkanālu elektrosakaru fakultātē, turklāt ņēmis dalību šīs fakultātes dibināšanā, kuru arī vadījis desmit gadus.
Kā es uzskatu, šis zinātniskais darbs papum bija milzīgs sasniegums, jo bērnībā papus bija slims ar diloni (tuberkulozi). 10 gadu vecumā viņš vēl nebija sācis mācīties. Sagadīšanās pēc papus bija vienā palātā ar skolotāju, kuram tāpat kā papum, muguras skriemeļu tuberkuloze. Pēc slimnīcas viņš mācījās Rīgas 1. ģimnazijā. Slimnīcā bija tiktāl’ sagatavots mācībām, ka viņš varēja mācīties piektajā klasē, tomēr par cik skolā nekad nebija gājis, viņu ieklāva ceturtajā klasē. Pēc skolas viņu uz īsu laiku iesauc leģionā, bet sakarā ar pārslimoto tuberkulozi viņš tika atzīts par dienestam nederīgu un viņam pieškir balto biļeti. Visu mūžu viņš gājā ar nedaudz sakumpušu muguru pārslimotās tuberkulozes dēļ. No tā laika saglabājusies viena bilde ar tievu, kalsnu, formā tērptu karavīru. Fotogrāfiju nevienam nedrīkstēja rādīt, un par to nedrīkstēja stāstīt. Atceros, ka mūsu mājās vienmēr tika aiz aizvērtiem aizskariem tika svinēti kristīgie Ziemassvētki un dziedātas Ziemassvētku dziemas poļu valodā – mana vecāmāte no tēva puses bija poliete.
Neskatoties uz milzīgās aizņemtības dēļ, viņš vienmēr atrod laiku ar mani aprunāties par dažādiem dzīves jautājumiem. Reizēm mūsu sarunās pavīdēja notikumi, ko viņš piedzīvoja abās (gan vācu, gan krievu) armijās kara laikā. Viņš arī stāstīja, ka būs reiz tādi telefoni, kur varēs redzēt savu sarunu biedru un nevajadzēs nekādus vadus. Arī varēs pārsūtīt dažādus attēlus un dokumentus. Par to es brīnījos. Principā viņš jau runāja mūsdienu izpratnē par mobīliem telefoniem un datoriem. Reiz mani aizveda uz institūtu parādīt skaitļojamo mašīnu, kura aizņēma milzīgu telpu. Tagad tāda “skaitļojamā mašīna” ir mums katram mājās – tas ir mūsu dators, pie kura esam pieraduši. Un arī pie bezvadu telefoniem, par kuriem papus stāstīja kā brīnumu, sen jau esam pieraduši, un ta jau mums ir ikdienas nepieciešamība.
Papum arī patika daudz ko izgatavot paša rokām. Vasarnīcā ir pat mēbeles, kuras gatavoja mans papus. Viņš bija miermīlīgs cilvēks ar plašu redzes loku.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru